Aiz mākoņiem ir saule
Divas nedēļas bargu lietavu, ne tādu, kas pasijā un pāriet, nē, te gāza baltu ūdeni. Otrās nedēļas beigās dažās padomēs izsludināja ārkārtas stāvokli. Mūsmājās ūdens sūknis arī čakli strādāja.
Es kā Dūņu rūķītis raku tranšejas gar dobēm.
Nu jau paši astūrieši saka, ka esot par traku.
Saulīte sadzirdēja, kā leca no mākoņgultas ārā, kā atrāva lietus mākoņu aizkarus, tā uzkarsēja līdz 25-29 grādiem.
Augiem šoks, man arī, kaķes laimīgi pārgurušas – dārzā tik daudz darāmā! Pa lietavu laiku peļveidīgie padzīvojuši zaļi, nu kaķes tik spēja medījumu mājās nest. Pēc ceturtās (tas ir – ceturtā, ko redzēju), ieviesu muitas režīmu – aizvēru durvis!!! Lakšmi ar guvumu zobos stabulēja pilnā rīklē pie aizvērtām durvīm, Nansija izskatījās ļoti apvainojusies, un tomēr iemanījās vienu man zem spilvena pastumt.
Arī gliemeži padzīvojuši ļooooti zaļi, tas ir apbrīnojami, kādu skādi tie var nodarīt. Vēl apbrīnojamāk – kā viņi zina par dārzu??? Gliemežu sms?
Vakaros var redzēt, kā no meža puses veselas ordas lien šurp, spēju tik likvidēt.
Bet stiprākie izdzīvo, lilijas izstiepušās man līdz ausu ļipiņām, saliku atbalstu kokus, piesēju. Siltumnīcā pirmie tomātiņi, gurķu, kabaču nav – gliežrīmas.
Vakar līdz ar pirmajām lietus lāsēm paspēju zirgābolus atvest. Naktī uguņoja un dārdēja. kaķes patvērās zem gultas, es būtu gribējusi pievienoties, ja varētu palīst apakšā.
Rīt nelīs, tas nozīmē – dārza joga uz pilnu slodzi. Sāk ziedēt rozes un lilijas, magnolija atvērusi pirmos lielos, baltos ziedus. Dārzs elpo, es arī, un kaķu dāmas līksmo.
Ak, un man ir pašai savi rabarberi ❤️, paldies rūķim no vēju pilsētas.
Rakstu, lietus mitējies, viss smaržo, putni dzied un, ja ieklausās, var dzirdēt okeāna viļņu un krasta akmeņu šūpuļdziesmu ❤️.
P.S. Zinu, ka pēdējā pusotrā gadā bijis maz stāstu. Tuvākajās dienās uzrakstīšu, kāpēc.
