Kamēr ieraksti lēnām top, mazais ieskatiņš
“Tikai nedzen mani kalnos, pakaļējā šasija netur,” tā telefona klausulē brēc Inga.
“Es staigāju, bet lēnām, bet es iešu,” tā Tanita.
Braucām uz skaisto Cares taku. Es izvēlos priekš sevis kā šofera grūtāko ceļu – braukt uz takas augšējo galu, toties viesiem vieglāka iešana, ainaviskāki skati un burvīgs krodziņš brokastu kafijai un ļoooti gardām pusdienām. Pie kam, tā kā braucu šeit jau piekto gadu un ne vienu vien reizi sezonā, man tiek bezgala gards vīns, ko saimnieks, piemiedzot ar aci, sauc par “el agua espacial” . Visiem citiem – parastais mājas vīns (arī gards, ne tuvu “el agua espacial”).
Šajā pārgājienā mums pievienojās Vija Kāle, kura, pabeigusi savu Camino, pāris dienas viesojās namiņā. Ja reiz mašīnā brīva vieta, piedāvāju pievienoties. Pēc mazas kafijas pauzes Vija kā lietpratējs ierādīja manām dāmām, kā saliekamas nūjas, kā lietojamas, izpildīja fotogrāfa pienākumus uz pirmā tiltiņa un, mūsu paldiesu un laba ceļa vēlējumu pavadīta, vieglā solī devās pa taku. Tikmēr mums katra puķīte jānobildē, katrs akmentiņš jāapgroza. Man tapa skaidrs – ja neiešu ar abām dāmām, haltūrēs, i kilometru nenoies. Tā pa solītim nogājām trīs uz priekšu, trīs atpakaļ. Pietiekami priekš “niķīgas pakaļējās šasijas” un pirmās reizes kalnos. Smieklīgākais bija, kad abas ar Tanitu stāvējām, gaidījām Ingu, kura atkal puķītes, akmentiņus bildēja, izdzirdējām, ka mums kāds ar lielu troksni un ātrumu tuvojas, palecām sāņus, paskatījāmies – tā tak Inga.
“Palaiž, palaiž garām, paskaties, kā uz akmeņiem gaisma krīt,” un panesās mums garām, kamēr mēs palikām stāvot ar atvērtām mutēm.
“Nja, un kura te teica, ka vairāk par 20 soļiem noiet nevarēs?”
Tajā dienā mēs nogājām 15 000 soļus, jo vēl jau bija Cavadonga.
Un pusdienās mūs lutināja ar glauna restorāna cienīgiem ēdieniem, te atcerējos, ka pagājušajā gadā saimnieks stāstīja, ka pavārs devies paaugstināt profesionālo līmeni.
Pirmajā ēdienā dāmām artišoki ar zilā siera mērci, es izvēlējos risoto ar zilā siera mērci un jamona grauzdiņiem (murrāju ēdot, ir skaidrs, ka centīšos pati iemācīties).
Otrajā dāmām grilēts lasis (sākusies lašu sezona), man rukša fileja. Bija vēl saldais.
Kalorijas nekur nenosēdās, jo visu, ko nenostaigājām, to nosmējām.
Pusdienās, kad jau visas svētlaimīgi dvesām, Vija smaidot piemiedza aci un izstāstīja anekdoti, par kuru ķiķinām vēl šodien.
Nekā īpaša, bet vārdu spēle:
Pēc intīmpreču veikal aplaupīšanas pirmā versija – laupītāja bijusi viena. Ilgi ….viena.
Mēs smējāmies līdz asarām, uz ko saimnieks, iedāvinot pudeli mana iecienītā vīna, noteica, ka mums laikam ir ļoti jautri cilvēki, jo vienmēr, kad atbrauc mani viesi, pie galdiņa lipīga jautrība.
Piektdiena, paceļam savas tējas krūzes, vīna glāzes tostam – lai vienmēr ir kāds, ar ko kopā gardi smieties!
Lielāku aprakstu kā mums gāja apsolos uzrakstīt.
#BraucCiemos un nebaidies sūtīt savu mammu, tanti, krustmāti. Es pratīšu parūpēt.
