Dzīve mazciemā – 156

Mazās ainiņas

Jau kādu laiku aiz auss dīc uzaicinājums no angliski runājošajām dāmām uz adīšanas divstundi.

No nedēļas uz nedēļu atliku, jo te dārzs jāravē, te mēbeles jāstumda, atkal dārzs jāravē, te bāka pustukša un vienkārši ir “nekur, neko negribu”.

Pagājušajā nedēļā stingri nolēmu – braukšu! Nu esam Visumā vienoti, kaut kā tie spoguļneironi skraida pa labi, pa kreisi, vakar vakarā no Ednas atnāk atgādinājums, ka gaidot mani.

Šorīt pamodos, paskatījos uz vakar pusjaukto guļamistabu, sāku apcerēt domu par nekur nebraukšanu, jo bāka ar pustukša un dārzs jāravē, Jaunavas zīmē dzimušajiem Saturna lekcija jāraksta… Uh, ka saņēmu sevi aiz čupra, sapurināju, aši ielecu lina bruncī, paķēru adīkli, sarotājos un mašīnā iekšā. Kaķes palika ar viedokli “the”, Nanšuks tādu žēlabaino solo rāva vaļā, šķiet, kāds piparotāks veltījums man arī izskanēja. Ārā 24 grādi, saulīte spīd, bet viņām iekšā jāsēž. Grūta dzīve ar mani, grūta.

100 km līdz Infiesto aizskrējās ātri, pašā pilsētā biju pirmo reizi, bet tā puse labi pazīstama – tur ir bezgala skaista Elfiņu taka, kapela un arī Covadonga ar roku sasniedzama.

Mājīgās kafejnīcas priekšā zem saules sargiem mani sagaidīja Edna un Sarah, abas možas kundzītes labākajos gados. Sarah cīnījās ar gara, bieza džempera adīšanu, Edna cakoja smalku izšuvumu. Divas stundas, kustinot pirkstus un mēles, paskrēja nemanot. Bija tik silti, mīļi kā ar senām paziņām. Abas kundzes, uzzinājušas, ka dzīvoju viena ar kaķiem, ar steigu ierakstīja manus datus pašpalīdzības blociņā, ja nu kas, lai dodot ziņu, viņas mani slimnīcā apciemošot. Tā, lūk, veselība pirmajā vietā.

Vārds pa vārdam, aizrunājāmies, uzminiet par ko? Pareizi, par tādu kā dāmu apvienību, kur uzturam kontaktus, dodam atbalstu. Skaisti, vai ne? Skat, varbūt kādreiz i biedrība sanāks.

Sarunājām, ka dziļākā rudenī, kad apdarīšu steidzamos darbus, uzrīkosim saietu pie manis. Ai, nu šis man ļoti patika.

Pēc atvadīšanās no dāmām izmetu līkumiņu pa pilsētu. Maza, mīļa kā visas Astūrijas pilsētiņas, kur senais apvienojas ar jauno, kur viens otru pazīst, sveicina, pie reizes svešiniekus ar’. Sak, ja reiz te esi ieklīdis, smaidi, tātad – savējais. Un es smaidīju, tā no sirds un aknām. Tik labi reizēm līkumiņu izlaist un atrauties no mājas darbiem.

Starp citu, sakārdināju dāmas ar Pāces dziju. Lūk, būs Pācītei jauni klienti.

Citi raksti

10.09.2024. Dārgi? Lēti?

Man bieži vaicā, cik tad pie mums viss lēts vai dārgs. Centīšos atbildēt. Šodien veikala diena, sevis pēc vēl kādu nedēļu nebrauktu, iztiktu ar to, kas mājās, kaut maize jau nedēļu beigusies. Par kaķiem nesatraukties, tiem gaļas rezerves sagādātas, tiesa, es reizēm nočiepju. Man nāk pārgurusi, nosalusi, ar sāpošu kāju, pēc klusuma, siltuma alkstoša pilgrime no Latvijas. Nu, ko, vispirms likšu siltā putu vannā, lai atsilst, tad plecu lakatos ievīkstītu, barošu ar zupiņu (vēl nav izdomāta, kuru - frikadeļu vai brangi sildošo), otrajā būs kartupeļi ar aknu mērcīti ar krietnu muskatrieksta devu, par saldo arī vēl domas dalās, līdz rītam laiks izdomāt.

…troksnis, kas sevī apvieno milzu ratu braukšanu pa bruģi, pāļu dzinēja ritmiskos blīkšķus, ūdenskrituma dārdus un milzu šķīvju dauzīšanu, ar raušanu uzrauj mani sēdus. Slēdzu gaismu, grābju brilles, telefonu – ir nedaudz pāri četriem.
21.11.2025. Ziemas elpa

Pār kalniem, apāvusi ledus kurpes un uzmetusi krusas sagšu uz pleciem, nāk ziema. Kur tā elpu uzpūš, tur leduspuķes rotājas; kam ar roku pieskaras, to ievada atpūtā. Pagājušajā naktī tā gāja garām namiņam. Nedēļu ilgušās lietusgāzes nomainīja krusa — tā rībēja, dārdēja pret palodzēm, mašīnas jumtu, sitās pret stikliem, draudot tos izsist. Skurstenī gaudoja vējš, grabēja durvis, un pie ārsienas piestiprinātais puķpods mācījās lidot. Tikai svečturis ar ielikto sveci senču piemiņai palika savā vietā.

30.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 9

Vakar no rīta, izejot ārā, bija jūtama spēcīga dūmu smaka, kas, mainoties vējam, pazuda dienas laikā. Diena bija silta, drīzāk karsta +25 grādi, praktiski bez vēja. Ziņās stāsta, ka tuvojas lietus un vēja periods. Steidzu dārza darbus, līdz viešņām palikušas skaitītas dienas, un lielu daļu no tām līs. Pret vakaru mugura īd, bet gandarījums liels - zemeņu vagas izravētas, aprušinātas, jaunā zeme uzlikta, apdobes sakārtotas. Pašā vakarā pārstādīju daļu pagājušā gada pelargoniju, labi samēslotas, apčubinātas, tās kāpa ārā no esošajiem podiem. Vēlā vakarā zvans no Gunitas: “Tu zini, ka starp mums ir lieli ugunsgrēki?”