Pārsteigumi
Zini, kas ir klusie telefoni?
Pareizi, bērnībā tādu spēlīti spēlējām, bet Spānijā klusie telefoni ir tad, kad tu vienā ciemā nošķaudies, bet “uz veselību” tev atbild caur vismaz trim ciemiem.
Vakar bija gana saspringta diena, tāpēc nolēmu tā laicīgāk – ap deviņiem – ielīst gultā ar adīkli vai grāmatu. Tā arī darīju. I pusstunda nepagāja, kad parādījās tāda dīvaina skaņa, tā kā durvju zvans zvanītu, tā kā govs aiz loga īdētu, pēc sekundes – atkal.
Zvans!!
Bet es iekš sava melnā mežģīņotā naktskrekla (nu šis ir mana melnā karma: kad visi citi mugurā – nekas nenotiek, bet pietiek tik šo no kumodes izcelt, mugurā uzvilkt, kā sākas).
Tad nu, skrienot pa trepēm lejā, ar vienu roku rauju nost naktskreklu, ar otru rauju virsū kleitu, jo doma tik viena – tik vēlu var nākt tikai mīļkaimiņi, tātad, kaut kas noticis!
Atrauju durvis, a tur pāris gados – kundze tāda sīka, smalka, kungs plecīgs, gara auguma, ar acs kaktiņu pamanu, ka savu džipu nolikuši blakus manai dāmai, aizsprostojot visu piebraucamo ceļu.
Tā, tiešām kaut kas noticis!!!
Kundze, atvainodamās par vēlo vakaru stundu, kaut ko ātri kā ložmetējs ber vārdus aiz vārdiem. Kaut kā izdodas viņu pārtraukt ar kautrīgu “Desculpe, hablas ingles?”, labi saprotot, ka tas ir tikai, lai pārtrauktu vārdu plūdus.
Par lielu izbrīnu – kundze atbild: “Jā, nedaudz runājot”. Viņi, redz, no TĀ ciema, un rāda ar roku uz kalniem, nu, tur, no tām trejdeviņām zemēm, esot dzirdējuši (!!!!), ka es istabas izīrējot?
Kur dzirdējuši, kā dzirdējuši??!!! Nekur neviena paziņojuma, bet, redz, spāņu klusie telefoni.
Saku: “Jā, ir tāda doma, varu parādīt”, un, cerot, ka kleita vakara lampu spožajā gaismā nebūs pārāk caurspīdīga, vedu abus pa kāpnēm uz augšējo māju.
“Ai, te tik skaisti”, un skopajā vakara gaismā vēl jūru var saskatīt, nu, viņu drauga dēlam vajagot, kur padzīvot mēnesi, varbūt divus – trīs, viņš no Madrides. Saku – nav problēmu, re,te viss dzīvei nepieciešamais.
Abi izstaigā visas istabas, izvirina durvis, plaukšķina rokas pie verandas apaļā galda un krēsliem… Pareizi, tie tak no pašas Rīgas vesti! Tiesa, pirms tam no Valmieras un vēl pirms tam no Vācijas.
Jā, viss patīkot, vai varot vēlāk (!!!) atbraukt ar potenciālā īrnieka tēvu, lai šis ar’ apskatot. Nu, ja ballīte, ta ballīte, saku – lai tik brauc.
Kamēr šie prom, fiksi savedu sevi kārtībā, nevar tak sirmus spāņu seniorus šokēt. Nepaiet ne stunda, visi trīs klāt, atkal izstaigājām krustu šķērsu augšējo mājās daļu, jā viss patīk, cik ta’ par to gribēšu.
Oiiii… ievelku elpu un nosaucu savu ciparu, tak jau bērnībā iedzītais “nelec par augstu” liek sevi manīt. Cīnās mans nepārliecinātais upurītis ar šī brīža lauvu, tak solīju sev – kā pirmo soli liksi, tā ceļu iesi!
Pētnieki nedaudz pavaibstās, kaut ko klusi, ātri savā starpā pārrunā un tad nojautā, vai gultas veļa arī būšot cenā, saku “Jā, un dvieļi arī.” Nu, labi, rīt no rīta (tas ir šodien) braukšot ar dēlu, ja kungam patiks, vai varot uzreiz sākt dzīvot.
Saku – jā, droši.
No rīta, ne nu gluži saulei lecot, bet klāt ir. Dēls – puisietis tā nedaudz pēc 40, labestīgām brūnām acīm – “Muy bien, muy bien” sāk skaitīt, jau kāpjot pa kāpnēm – “Ak, cik skaists dārzs, ak, cik tuvu jūra, ak, kāds gaiss!” O, nu tas uz manām dzirnām kā strauja, ūdens bagāta upe. Jā, viss patīkot, sitam saujā, un tēta kungs izvelk biezo naudas maku un ieliek man saujā prasīto summu. Un te man nākamais pārsteigums – te jaunie angliski nerunā, bet kungs ap 70 nedaudz, bet runā, dod naudu un nosaka “Mazliet dārgi, bet ļoti skaisti.”
Dārgi, dārgi, Asturiā šogad pat suņu būdiņas izīrētas, puse Madrides te sēž un i nedomā projām braukt. Pareizi, te vīrusa nav, vīrusam kalni un laimīgi ļaudis nepatīk. Un kāda kompensācija par to, ka nu vairs Ievas kostīmā nevarēšu pilnmēnesī pa dārzu dejot, arī vajadzīga.
Ar jauno īrnieku, pēc iepazīstināšanas ar apkures katla dīvainībām, gāzes plīti un citām relikvijām norunājam, ka dos man pāris stundas laika uzfrišināt telpas. Viss jau tīrs izpucēts, bet lietus lija, logi jāpārmazgā, putekļi, sazin, no kurienes, rodas, bet ar’ jāaizgaiņā.
Tā nu es pāris stundas, vaigiem ziedot, pārpucēju visas sešas telpas un garo koridoru. Lai lustīgāka pucēšana, Youtube sameklēju ko klausāmu un ķēros klāt savam lielākajam biedam – virtuves logiem – tie ir vecā tipa bīdāmi, lai kaut cik nomazgātu, jāuzlien ar puspēdu uz palodzes. A līdzsvara ta’ nav!!! Nenokrist palīdzēja doma, ka tas būtu šausmīgi, ja nekrologā ierakstītu: ,,Viņa aizgāja bojā, mazgājot logus Modern Talking (kā šīs šausmas ielēca normālām dziesmām pa vidu?) dziesmu pavadījumā.”
Nobeigumā noberzu kāpnes (Karcheri vajag, Karcheri vajag) un dārzā zāli nopļāvu. Šodien gaisa temperatūra +28, sutīgs, pēc šādām fiziskajām aktivitātēm pāris stundas ēniņā ar ar ūdeni atšķaidītu vīnu. Īrnieka kungs, visā jampadracī i vārdu aizmirsu noprasīt, izteica vēmi man palīdzēt smagajos (!!!) dārza darbos. Es gan tā neticīgi viņu nopētīju, un, kad, mazgājot telpas, pacēlu viņa somu, ko arī pats ar piepūli cēla, nospriedu, ka, ja kaut stundu manā vadībā pastrādās, pār plecu man būs jāstiepj ne tikai lāpsta.
Jāaa, viela pārdomām atkal. Spānietes prot būs trauslas, nevarīgas. Skatos uz saviem mīļkaimiņiem, viņa ar krūzīti – viņš ar spaini, viņa ar smalkām dārza šķērītēm – viņš ar ķerru. Laiks mācīties nedarīt visu pašai.
Lūk, mūsmājās sākušies jauni laiki – īrnieku laiki. Tā tas Dieviņš man dāvanas sūta, ne gluži “galdiņ, klājies”, bet arī tukšā neatstāj, un šī dāvana ir, ui, cik laicīgi. Tiem eņģeļiem ir dažādi izskati, būs manējam cepumi jāizcep.
Vēl man ir īpašās ķirzakas, laistās visās varavīksnes krāsās, lielas, skaistas.
Paldies Tev, Radītāj, par dienu, dāvanām!
P.S. Kamēr tapa raksts, zvanīju Lilijai, ja nu tomēr viņas pirksts. Nea, nav. Uzzinot, ka kungs pēc 40, viņa tā koķeti vaicā: “А он высокий, а он хорошенький? Oй держите меня семеро!”
Jūtu, rīt būs jautri…
