Cavadonga

Manās domās, sarunvalodā ieviesies termins “garās brīvdienas” – divreiz mēnesī Lilijai ir brīva sestdiena no pusdienas laika un svētdiena līdz astoņiem vakarā. Tas nozīmē tikai vienu – piedzīvojumi, ceļojumi!

Brīvības garša sākas ar obligāto “Cort Ingles” apmeklējumu. Tas ir Lilijas mīļākais veikals, obligāti jāpielaiko vismaz 4-5 apģērbi, jākonstatē, ka labas atlaides, un tad jau brīvsolis – pastaiga pa pilsētu. Jāsaka, ka tiešām labs apģērbu piedāvājums, kritu grēkā un no vienas tādas pielaikošanas zilā blūzīte pārcēlās uz manu skapi.

Šīs sestdienas (divreiz mēnesī) ir patiesi jaukas: staigājam pa kādu no promenādēm līdz pat saules rietam, sēžam, klausāmies, kā Cantabrijas jūras viļņi (ech, man jau patīk teikt okeāna, tas tā svarīgāk skan) spēlē savu ūdens simfoniju ar akmeņiem. Reizēm mēs tā sēžot saceram pasakas. Nekad līdz galam, tik kādu fragmentu par jūras čukstiem. Sestdienas naktis Lilija pavada pie manis, rozā namiņā, kur, kā pati saka, esot ļooooti salds miegs.

Droši vien, ka tā arī ir, jo mājās, kur jāpieskata sirmā kundze, tā īsti izgulēties nesanāk. Kundze mēdz aizklīst savās domās, nakts vidū atslēgt durvis, aiziet pastaigā vai pēkšņi sākt rīkoties ap apkures katlu vai ko tādu. Vecums ir nežēlīgs, kad spēka it kā vēl pietiek, bet īsti nesaproti, ko dari. Tā nu Lilijai sanāk 24 stundas diennaktī būt nomodā. Alga laba, bet emocionālais nogurums dod par sevi zināt, tāpēc “garās brīvdienas” tiek ļoti gaidītas.

Pirms miega parasti sēžam dārzā ar tējas krūzēm vai vīna glāzēm, atceramies dažādus dzejoļus, dziesmas. Man bija laba krievu valodas skolotāja, kas prata iemācīt, parādīt skaisto, dziļo dzejas pasauli. Šo to atceros. Šovakar topā vecā, labā multenīte par krokodilu Genu un Čeburašku.

Bet ir bijušas reizes, kad uzliekam mūziku un kādu stundu trakās dejās lēkājam ap kamēlijām, kaut kā tas saspringums ārā jādabū.

Šajās garajās brīvdienās mums ir plāns – Cavadonga ar visiem septiņiem avotiem.

Kā padzirdēju par tiem, tā miera vairs nav – vajag un viss, tik nācās sagaidīt, lai atvērtu takas tūristiem. Turam īkšķus, lai būtu skaidrs laiks, jo miglā augšā kalnā neļaus braukt.

Šoreiz braucam ar manu mašīnu, tā man sirds mierīgāka, pie reizes ļaušu Lilijai tā kārtīgi aplūkot garām slīdošās ainavas.

Tā atklājam, ka pa ceļam ir sidra muzejs, tikai diemžēl vēl slēgts. Zinu, kuram no maniem Latvijas draugiem tas varētu ļoti interesēt.

Tā kā esam atbraukušas gana laicīgi, tiekam stāvvietā pavisam netālu no kalna. Kamēr novietoju mašīnu, salieku mums ceļa somu, Lilija jau paspējusi noskaidrot, ka augšā kalnā ar savu mašīnu netiksim, jābrauc ar speciālu busiņu, 10 eiro no cilvēka. Šobrīd tiek komplektēti braucēji, piesakāmies un ejam iedzert rīta kafiju ceļmalas krodziņā.

Nedaudz kaitinoša tā masku lieta – telpā jāieiet ar masku, kuru noņem tad, kad dzer vai ēd. Kur loģika?

Līdz ar pēdējo kafijas malku pamanām šofera mājienu ar roku – grupa nokomplektēta, braucam augšā. Man tiek vieta blakus šoferim, par ko esmu no sirds priecīga – serpentīna ceļi nav mana lielākā laime, vestibulārais aparāts to īsti nepieņem. Ceļš šaurs, stāvs, tiešām jābūt izmanīgam vadītājam, lai uz šaurā ceļa ne tikai līkločus brauktu, bet vēl iemanītos izmainīties ar pretim braucošo busiņu. Dažbrīd sajūta, ka jau karājamies pāri klintij. Un tad nāk lielākā izklaide – govis! To ir daudz un viņas ir pārliecinātas, ka visas kalnu pļavas, ceļi ir domāti tikai viņām, ko arī apliecina, ērti izlaižoties uz ceļa braucamās daļas. Signalizēt var līdz apnikumam, izlaidusies ragainā daiļava košļā savu košļenīti, i ragu nepakustina. Šoferiem nākas kāpt ārā no busiem un kopīgiem spēkiem nostumt daiļavu no ceļa, kas, starp citu, nav nemaz tik viegli. Apbrīnojami miermīlīgi lopiņi, ne mazākās agresijas pat no raženo buļļu puses. Kā sienāži pa ceļu lēkā aitas un kazas, tāds īsts dzīvās dabas stūrītis.

Žēl, ka nevar apstāties un uzņemt fotogrāfijas – skati ir vienkārši elpu aizraujoši.

Mūsu gala pietura ir Picos de Europa.

Busiņš piestāj ērti iekārtotā stāvlaukumā, pierakstām numuru, lai atrastu savējo starp desmitiem citu līdzīgu. Tūristu ir daudz, bet plašajā apkārtnē tie izklīst, un lielās ļaužu masas nav jūtamas. Izdodas pat atrast klusas taciņas, kur esam tikai divas. Uzraušamies maza paugura galā un mūs apņem tāds smags klusums – kaut kur tālumā dzirdamas cilvēku runas, bet līdz mūsu ausīm tās atnāk klusuma apslāpētas, tāda vatīga sajūta apkārt.

Te negribas sarunāties, te gribas klusēt, staigāt un baudīt. Pat Lilijas nebeidzamie vārdu plūdi apsīkuši.

Jāpiebilst, ka šī ir enerģētiski spēcīga vieta ar savu īpašo vēsturi. Šeit 718.-722. g. karaļa Pelayo vadībā tika vadītas kaujas pret musulmaņu iebrucējiem. Leģenda ( vēsture) vēsta, ka tā brīža vadonim Pelayo (Pelagius Asturias) Cavadongas alā, kur tas slēpās no iebrucējiem, sapnī parādījās Jaunava, kura tika nodēvēta par Asturijas aizgādni, un pavēstīja laiku, vietu, kur Pelayo jādod atbildes trieciens musulmaņu karaspēkam, kuram bija daudz lielāks pārsvars pār Pelayo vadīto. Sapnī redzētais spēcināja karavadoni, viņš runāja ar saviem vīriem, pēc tam kopīgi diennakti, tajā pat alā, pavadīja lūgšanās, lai tiktu stiprināta to griba un drosme. Kaujas laikā pati daba nāca palīgā un musulmaņu karaspēks tika sakauts. Pelayo tika kronēts par pirmo Asturijas karali un Cavadonga kļuva par Asturijas šūpuli, te sāka pukstēt jaunās karaļvalsts sirds.

Tuvējā pilsētā Canga de Onisis par godu uzvarai tika uzcelts tilts, kuram pa vidu iekāra īpašu Asturijas krustu.

Jāsaka godīgi – vēl visas leģendas, teikas, nostāstus neesmu izlasījusi, pārtulkojusi. To droši var darīt katrs, izlasot ierakstus Vikipēdijā vai atbraucot ciemos, pašam izstaigājot takas. Taku te ir daudz, katrs atadīs savai gaumei ko piemērotu. Īpaša ir taka ar gājienu 9 stundu garumā – līdz pašam krustam kalna galā. Tiem, kam gribas ko mierīgāku pēc Picos de Europa apmeklējuma, ir iespēja izstaigāt Cavadongas parka, baznīcas apkārtni, paviesoties alas pievārtē, kur Pelayo parādījās Jaunava, padzerties no septiņiem avotiem, ievēlēties savu īpašo vēlēšanos, nostiprināt to, pārejot pāri Uzvaras tiltam.

Ceļš lejā no kalna tāds pats, sajūtu pilns, kā augšā braucot. Ar visu govslopiņu nostumšanu no ceļa.

Diena ir bez neviena mākonīša, termometra stabiņš rāda stabilus +32 grādus, un acis tā i meklē kādu ēnainu stūrīti. Mūsu tālākais maršruts – septiņi avoti, Cavadongas Jaunavas alas un baznīcas apmeklējums. Šādās brīvdienās laiks nav mūsu draugs, daudz par ātru pulkstenis tikšķ, jāpaspēj tik daudz.

Diena paskrien nemanot – tik daudz iespaidu, emociju, neslēptas sajūsmas par dabas varenību, skaistumu un bezgala lielas pateicības, ka man ļauts to visu ieraudzīt, baudīt.

Kas bija interesanti – stāvot rindā pie avotiem, radās tā pati sajūta, kas Jeruzalemē pie Tā Kunga kapa, kad visas domas pagaisa, galva tāda tīra, bez domām, vēlmēm paliek. Atnāk tikai sajūta, ko paņem dziļi sirdī.

Ar to sajūtu tad arī braucu mājās, skaidri zinot, ka noteikti atradīšu laiku, iespēju atkal atbraukt vai viena pati, vai kopā ar kādu no jums.

Un vēl gribas kaut mazo taku notiek.

Tas klusums domās un miers sirdī ir tik patīkams.

Arī Lilija ir neparasti klusa, domīga.

Reizēm domāju – kur viņa klīst savās domās, kad nerunā: vai tajās ballītēs, kur kurpēm papēžus lauza, vai tajā, kas varēja būt, bet nebija…

P.S. Ja vēl nezini, kur pavadīt atvaļinājumu, brauc ciemos!