Māja un dārzs
Mēs gaidām ciemos!
Kad pirmo reizi (sludinājumā) ieraudzīju rozā namiņu, neteiktu, ka sajūsminājos uzreiz. Pilnīgi noteikti lapa ar mājas aprakstu, fotogrāfijām tika nolikta lielās īpašumu aprakstu kaudzes viducī. Kaut kā negāja pie sirds dīvainais mājas izskats, krāsa.
Sapnis jau bija par skaistu, senlaicīgu pelēko akmeņu māju, kur arī interjeru attiecīgi pielāgot.
Pirms gada un trim mēnešiem, ieraugot dzīvē, kaut kas paraustīja aiz kājas – nāc, paliec!
Ech, bet tā rozā krāsa un mazās istabiņas.
Sirdi piesaistīja pavisam cita – augšā kalnos, liela, sena, celta 16. gadsimtā no kārotajiem pelēkajiem akmeņiem, ar gana lielu zemes gabalu apkārt un iespēju dabūt vēl blakusesošo tāda pat lieluma zemi. Deviņām skaistām, lielām istabām, balkonu, kur baudīt rīta kafiju. Tomēr, apsverot visus par un pret, nosliecos par labu rozā namiņam. Tagad skaidri zinu, kāpēc. Tā ir tā vārdos neizsakāmā sajūta – te tev būs būt!
Mājā piebūve/pārbūve veikta pirms gadiem 25-30 bez jebkādiem saskaņojumiem. Kā viņi to dabūjuši gatavu – tā man ir mīkla. Kāda bija saimnieku doma , veidot trīs autonomas ieejas mājā, tādējādi ,zem viena jumta paliekot trīs atsevišķas mājas- nezinu. Manā gadījumā tā ir īsta dāvana. Noskriešanās, lai sakoptu 8 guļamistabas, 6 vannasistabas, trīs virtuves, trīs halles un vēl lielo mansardu, ir liela, bet tas paver plašas iespējas.
Ap to pašu laiku iekopts arī dārzs. Iekopts – tas tā skaļi teikts. Precīzāk būtu – sastādīti dažnedažādi koki, krūmi, puķes un atstāti savā vaļā. Ik pa brīdim braucis kungs, kurš nopļāvis zālienu, tas arī viss. Māja un dārzs cilvēku čalas dzirdējuši vien 2-3 mēnešus gadā, pārējā laikā vien vējš purināja palmas zarus, grabināja cieši aizvērtos logu slēģus, liedzot gaismas staram iespīdēt telpās. Mitruma dieviete varēja droši dancot savus uzvaras dančus.
Saule nogatavināja bumbierus, ābolus, kuriem izdevās izaugt par spīti neapkaroto kaitēkļu ordām, cilvēka roku nenoplūkti, tie sapuvuši nokrita zemē, kur nez kāda “dārznieka” fantāziju lidojuma iespaidā tika sakrauti uz koku saknēm, veidojot sapuvušo augļu kalnus un dodot mājvietu rijīgajiem gliemežiem.Gadiem ejot, saimnieki brauca aizvien retāk, jau bija skaidrs, ka vienīgais dēls te nedzīvos, pašu spēkus atņēmis nesaudzīgais laiks. Bet mājas gariņam gribējās ko citu – gribējās dzīvību mājās, čalas, mazliet neprāta, dumpinieciskuma, ko var zināt – varbūt arī romantikas. Tālab viņš pa naktīm savos septiņjūdžu zābakos skrēja uz Rīgu pie manis, lai ielavītos manos sapņos, aicinātu , vilinātu , lai aizskrietu pie Jekaterinas, iebungātu viņas ausīs – iebiksti Ivetai, ka TĀ māja jānopērk, vēl paspēja līdz Valdim aizskriet un šo to iečukstēt.
Baidoties, ka varu pārdomāt, vēl Zani aiz kājas no mājas izrāva, lai viņa kļūtu par līdzbraucēju trakajā pārbraucienā pa puseiropu.
Tā nu jau četrus mēnešus esmu šeit un mēģinu apdarīt to, kas tik daudzus gadus bijis novārtā atstāts. Vientulības, vecišķuma, pamestības smaka no visām trim mājas daļām izvēdināta, viss, ko vien varēja mazgāt – izmazgāts, pārmazgāts, mazs stūrītis dārza džungļu arī sakopts. Darba vēl uuuuu, cik daudz, bet gandarījums par paveikto liels.
Šogad bumbierus novāks manas rokas, un manām rokām nāksies arī smago darbu darīt – izcirst daļu no vecajiem, slimajiem augļu kokiem, dažus vēl mēģināšu glābt, bet daļa ir neglābjami, tāpat nāksies stipri retināt vecos hortenziju krūmus, kuru pāraugušie, stiegrainie zari vairs neauklē ziedpumpurus.
Veidojot puķu dobes, atstāju vietu saaugušajām meža zemeņu saliņām, tik patīkami savā dārzā saņemt Dabas mātes dāvanas.
Ar mājas gariņu saprotamies labi, viņš cītīgi gaiņā projām smagos sapņus, satraukumus, mierina, un, kad emocijas par tālāko eksistenci sit augstu vilni, atsūta kādu labu ideju.
Tā arī pagājšnakt pēc lielā pārgājiena pa vienu no skaistākajiem dabas parkiem sūtīja jaunu domu sapnī. Ja reiz, kamēr kārtojas visi mājas dokumenti, nevaru uzņemt piligrimus, varu aicināt ciemos savējos vai tos, kuri vēlas būt par savējiem.
Tiem, kam akmens uz sirds vai pelēki mākoņi pa prātu jaucas, vai vienkārši vajag norunāt nost kādu sāpi, uzklausīs bezgala pacietīgs vietējais psihoterapeits – palma. Apbrīnojama pacietība, uzklausa visu, nekad nepārtrauc, reizēm pat atbild, uzšaujot ar vēja sašūpotu zaru vai uzmetot uz pakauša garīguma palmas augli. Sāpīgi, bet ģeldīgi! 🙂
Ja arī Tev gribas sajust Navias upes varenumu, paraudzīties pa mistisko logu nekurienes vidū, izstaigāt dabas takas Astūrijas nacionālajos parkos, paieties pa vēstures takām, kur 8. gadsimtā karalis Pelayo vadīja brīvības cīņas pret musulmaņiem, padzerties no septiņiem maģiskajiem avotiem, kas piepilda vēlēšanās, klusām, caur sirdi parunāt ar Astūrijas aizbildni, kas tik daudziem rādījusi ceļu, noiet kādu gabalu Santjago ceļu, izpeldēties Biskajas līča ūdeņos un vēl daudz ko citu – brauc ciemos!
Ko varu piedāvāt: vietu skaistam, piedzīvojumiem bagātam aktīvās atpūtas cienītāju atvaļinājumam. Katra diena ar savu piedzīvojumu, garšām, baudījumu – ap 150 km rādiusā ap māju ir daudz dabas parku, pastaigu taku, mazo, jauko pludmalīšu bez tūristu simtiem, garšīgu astūriešu ēdienu, vīnu un, pats galvenais, īpašie sidri.
Manam rozā namiņam ir trīs autonomas daļas: vienā dzīvoju es un abas manas audzēknes Bohēma un Lakšmi, otras divas varu piedāvāt Astūrijas dabas baudītājiem.
Abām šīm mājas daļām ir neatkarīgas ieejas, piekļuve dārzam ar āra kamīnu, galdiem, krēsliem jaukai vakarēšanai.
Abām daļām ir katrai sava aprīkotā virtuve ar visu nepieciešamo ēdiena gatavošanai, uzglabāšanai, trīs guļamistabas, lielāka vai mazāka viesistaba, labierīcību telpas, veļas mašīna. Tuvākais veikals pārtikas iegādei – 2 km no mājas, pludmale 2 minūšu braucienā ar mašīnu vai 15 min. ar kājām lejā no kalna, attiecīgi, atpakaļ nākot būs papildus treniņš kājām un sēžas zonai – uzkāpt kalnā.
Pludmalē ir jauka kafejnīca, kur iedzert kafiju vai paēst vakariņas, nepilnu desmit minūšu brauciena attālumā atrodas mūsu lielmiesta centrs Cudillero ar skaistu skatu vietu, restorāniem.
Astūrija ir īsta dabas pērle, to noteikti novērtēs visi, kam patīk daba, pastaigas dabā, arī fotogrāfi, gleznotāji, dzejnieki.
Lai arī ir sācies tūristu laiks, vienmēr var atrast vietu, kur pabūt tikai ar sevi, savām domām, izpeldēties Cantabrijas jūrā. Izmanto šo iespēju, iepazīsti ko jaunu!
Kā pie mums nokļūt: ar lidmašīnu līdz Madridei, Porto (Portugāle) vai Santjago un tālāk – orientieris Cudillero ar auto no nomas. Jā, auto te ir nepieciešams. Par lidmašīnas biļešu cenām, labākajām auto nomām nevarēšu atbildēt, bet par palikšanas iespējām un citiem ar to saistītajiem jautājumiem – raksti, jautā, atbildēšu. Mēs ar mincēm gaidīsim!
Ak, jā! Pie mums var rīkot arī dažādas nometnes!
