Politika un daba, 1. daļa

Vienmēr visam, arī labajam, pienāk beigas.

Mani pirmie nopietnie viesi pošas mājup – vispirms uz Santanderu, kur prāmis pārvedīs pāri jūrai, un tad jau tālāk ar savu auto uz mājām, kur pavadīt divas nedēļas izolācijā. Diemžēl, bet tāda šogad maksa par iespēju pabūt rozā namiņā, neskatoties uz to, ka Asturia šobrīd ir daudz drošāka un tīrāka, nekā dažas citas vietas valstīs, kas nav sarkanajā sarakstā.

Atvadīšanās, tās vienmēr, kaut nedaudz, bet ienes smeldzi, un, pavadot ar acīm auto, domāju, kā tālāk viss iegrozīsies, vai jaukajam pārim būs vēl tā iespēja atbraukt. Palika tik daudz neapskatīta, neparādīta.

Manas pārdomas pārtrauc Lilijas zvans, viņai šonedēļ garās brīvdienas, un tas jau pa gabalu smaržo pēc lieliem piedzīvojumiem.

Neesam tikušās divas nedēļas. Tā kā man bija gana darbīga nedēļa, klusi cerēju, ka baudīsim brīvdienas jūras krastā, bet nāk zibenīgais priekšlikums doties uz Somiedo. Nu, jā, viņa zina, ar ko mani iekārdināt. Šo dabas parku jau sen gribējās apmeklēt. Palasot informāciju, biju iedomājusies kaut ko līdzīgu Cavadongai, kur viss +/- vienuviet. Aizbrauc, izvēlies taku, dodies izpētē.

Stingri novienojāmies, ka garāko taku neiesim. Otru Lilijas piedāvājumu – braukt ar viņas mašīnu – pieņemu ļoti nelabprāt vairāku iemeslu dēļ: mašīnā nav navigācijas iekārtas un nav iespējas arī pabarot telefonu, otrs – Lilija gonko, vienlaicīgi nepārtraukti runājot, lēkājot no vienas joslas otrā un nepārtraukti aizbraucot garām vajadzīgajiem ceļiem, un, protams, man kā civilizācijas upurim ļoti pietrūkst kondicioniera, jo ārā ir karsts un sutīgs. Bet nu, kompromisi dažkārt vajadzīgi. Lecam mašīnā un braucam.

Esam knapi izbraukušas uz lielceļa, ka Lilija paziņo, ka aizmirsusi, uz kura ceļa mums jātiek, un viņa aiz aizmāršības iztērējusi visu i-neta rezervi. Neko, ievelku elpu, uzlieku navigāciju savā telefonā, domās iekniebjot sev par neklausīšanu intuīcijai, ka jāpaņem ārējā baterija.

Braucam pa līkloču kalnu ceļiem, šajā Asturias pusē vēl neesmu bijusi, pirmais, ko ieraudzīju, nobraucot no lielās šosejas – kivi koku lauki. Gandrīz gatavie augļi karājas kā zaļas eglīšu rotājumu bumbas, iedomājoties to saldskābo garšu, siekalas saskrien mutē. Šogad izmēģināju kivi ievārījumu, mēli var norīt.

Mēs braucam dziļāk Asturias iekšienē, prom no jūras svaiguma. Ir pats dienas vidus, jau pēc pirmajiem 25 km mašīna uzkarsusi, nelīdz pat atvērtie logi, saule spīd tieši sejā, serpentīna ceļš, ceļoties kalnos, dara savu – mans vestibulārais aparāts tādā karstumā ir gaužām neapmierināts ar pastāvošo iekārtu un šūpo brokastīs apēsto omleti kā mazu laiviņu vētrā.

Elpoju un cenšos noturēt galvu, cik vien taisni var. Apbrīnoju Liliju – viņai ne silts, ne auksts, nepārtraukti runājot (un runājamā ir daudz) – Krievija takš esot vakcīnu izgudrojusi, labais Putins tās formulu dalot visiem, kas vien grib; tad vēl notikumi brālīgajā Baltkrievijā, pedāli grīdā iespiedusi, ņem līkumus kā auto rallijā, līdz vienā brīdī tomēr lūdzu samazināt ātrumu.

“Что, совсем плохо? Давай остановимся, и тебе покружиться надо, kak в детстве,” Lilija noraizējusies gādīgi nosaka. Paskatoties uz mani, viņa saprot, ka priekšlikums pagriezties kā vilciņam tiks noraidīts.

Viņā ir apvienojies viss, ko saka par “ruskaja duša” – milzīga vēlme dalīties ar visu – mantu, izlasīto, uzzināto, rūpēm – gatavība pārkārtot visu tavu māju pēc saviem ieskatiem, jo tā taču labāk, dāsnums, līdz pilnīgam fanātismam uzticībai savam vadonim un viņa paustajām idejām, un pāri visam – kaut kāda neizdibināma bērna mīlestība pret visu apkārt esošo. Viņa ar tādu pietāti un mīlestību stāsta par sirmo marķīzi donju Mariju, ar ko dažkārt kopā kafiju dzer, par kundzēm, kuras pieskatījusi savā 20 gadus ilgajā Spānijā pavadītajā laikā.

Daži viņas izteicieni mani smīdina līdz asarām, gana bieži ir tā, ka, ejot pa kādu no takām, viņa izmet kādu izteicienu un man jāapstājas, jo no smiekliem paiet nevaru.

Ar savu trako spontanitāti viņa spēj aizraut apkārtesošos, piemēram: manus viesus pirmajā vakarā, naktī, pierunājot uz nakts peldi viļņos. Es tikmēr nervozi stāvēju krastā un ciparoju savas iespējas skriet glābt, ja kāds viļņos, manā akmeņu pludmalē , nespēs izkāpt krastā. Lilija ir kā mazs bērns ar aizdedzinātu granātu – nekad nezini, kas tur iekšā: brīnumsvecītes, konfektes vai kas sprādzienbīstams.

Tā nu esam piestājušas pie omulīgas kafe, labprāt piekrītu Lilijas idejai par vieglu pusdienu ieturēšanu, lai nomierinātu kuņģi. Noskatu galdiņu pie loga, no kura paveras pasakains skats uz kalniem, sirds kaut kā tiecas uz to pusi, bet mums taču plānā Somiedo.

Krodzinieks atnes pasūtījumu – stipru melnu kafiju Lilijai, man sulas glāzi – un aplaimo mūs ar informāciju, ka virtuve slēgta, neko ēdamu dabūt nevaram. Lilija sašutumā noelsās – kā, pat “pinčos” dabūt nevaram? Laikam jau mūsu sejas stipri izmisušas izskatījās, jo pēc neilga brīža mums atnesa pāris desas ripiņas un maizes gabaliņus. Te nu abām smiekli paspruka.

Ieturējušas “lielās” pusdienas, dodamies tālāk, saule cepina nežēlīgi, pie krodziņa sienas piestiprinātais termometrs rāda 32 grādus. Izmantoju izdevību uz saslapinu pieri, skaustu, lai kaut cik sevi atdzesētu, laikam mana ķermeņa termoregulācija sagājusi galīgi dēlī. Braucot tālāk, elpa aizraujas no skaistuma un dabas varenības – pašā kalnu pakājē ieraugām glītu, lielu priežu ieskautu elektrostaciju, aiz nākamā līkuma abas iespiedzamies no viegla izbīļa – ceļš izcirsts zem milzum lielas klints, un klints radze stiepjas pāri pusceļam, no tāluma šķiet, ka ietrieksimies tajā. Piebraucot tuvāk, redzams, kā no sūnām apaugušās klintsradzes straumē tek avota ūdens, kas, atsitoties pret akmeni, pa atvērto mašīnas logu iemet vieglas, spirgtas ūdens šļakatas.Viss tālākais ceļš vijas ap un gar reljefainām klintīm, kur, šķiet, piestrādājis kāds iztēles bagāts tēlnieks. Mašīnā nepārtraukti skan “ee”, “pastaties”, “skaties”, “aaaa”, “re, tur”, un tad dobja elsa “cik skaisti”.Piestājam pie neliela ciemata pašā ceļa malā, dodamies kājas izlocīt, es sajūsminos par nelielajām, sakoptajām mājiņām, Lilija staro priekā, jo ieraudzījusi pīlādzi pilnu ar ogām, kuras noteikti jānošķin. Šis mazais ciemats lika man atkal aizdomāties, kāda pērle ir mans rozā namiņš ar dārzu, jo te retai mājai ir savs pagalms, lielāks par mašīnas novietošanai atvēlēto.

Kamēr es jūsmoju ap mājiņām, dzirdu Lilijas balsi, jau čalo ar kādu vietējo un sparīgi stāsta, kā Krievija izgudrojusi vakcīnu, ka nu visi drīz būs drošībā. Nojaušu, ka saruna ieilgs, tāpēc sameklēju sev jauku vietiņu, kur apsēsties un pabaudīt apkārt esošo. Pēc laiciņa atgriežas mana ceļa biedrene ar lielu smaidu – diena izdevusies, vēl kādam cilvēkam aiznesta svarīgā ziņa un uzzināts, ka mums vēl kādi 12 km braucami, un tad būšot miests La Peral, to tad mums arī vajagot.

Lieliski, lecam mašīnā un pilnas entuziasma dodamies tālāk.

No kalna lejā, nākamajā pa zigzagceļu augšā, muti atvērušas, tveram visu, kas apkārt. Šie skati sāk pārspēt Cavadongu. Pēkšņi labajā pusē, kā no nekurienes, iznirst uzraksts LA Peral, rādu Lilijai, viņa atsauc “да, вижу ” un aizšauj garām.

“Tути чорт, Господи прости меня. Проехала мимо”, un met pa bremzēm.

Mašīnas apgriešana uz līkumotā ceļa pretējā virzienā bija viegli nervus kutinoša. Brīžiem ir sajūta, ka vietējie šos kalnu ceļus izmanto, lai trenētos F1 sacensībām. Reakcijas viņiem labas, bet tas nemazina manu iekšējās panikas bumbiņas lēkāšanu.

Kad laimīgi esam piestājušas stāvlaukumā, izrausušās no mašīnas vienlaicīgi sniedzam viena otrai rokās pastieptu augli – “У меня для тебя яблоко”, “а у меня – персик”.

Kārtējo reizi nosmejamies – lai cik dažādas esam, domājam vienādi. Graužot augļus, dodamies apraudzīt ciemu ar jaukajiem salmu, kas, izrādīsies, nemaz nav salmi, jumtiem klātajām mājiņām.

Spāņiem ir viena kopīga iezīme ar latviešiem – katrs latvietis, kura īpašumā ir daži ha graudaugu, apliecina savu varēšanu ar kombaina iegādi, katrs spāņu zemnieks savām divām govīm tur bulli, cik tas ir ekonomiski izdevīgi, nav būtiski, galvenais, ka ir. Tā nu pie katras kūtiņas mazā nožogotā pleķītī ganās divas ragaines ar kavalieri.

Ciematā nav nevienas sabrukušas, novārtā atstātas ēkas. Viss tīrs, sakopts, tādā kā ciemata centrā vienā malā uzlikts piepūšamais vasaras baseins, no tā nāk spiedzieni, brēcieni, un brīdi pa brīdim pār augsto malu parādās zibacaina, laimīga bērna seja. Smiekli, šļakatas iet pa gaisu, kā man gribētos viņiem piebiedroties, ir karsts, saule cepina kā uz pannas, un ne mazākās vēja pūsmiņas.

Ar jaunu teritoriju iekarotāju apņēmību dodamies uz tuvāko spici – ar palieliem akmeņiem ieskauto skatu laukumu. Pa ceļam, lai diena būtu pilnīgi ideāla, Lilija pamana mežrozīšu krūmu, pilnu ar sarkaniem augļiem. “Надо собрать, мне срочно надо печень очистить” un aromātiskie auglīši pārceļo Lilijas mugursomā.

Tikmēr manu ceļu aizšķērso divas nopietna izskata muitnieces – vietējās ragaines ar zvaniņiem kaklā: ko atnesi, ko iedosi, staigā te visādi.

Ābolu esmu apēdusi, bet piedāvājos muitas vietā pieri pakasīt, par laimi nāk saimnieks – neliela auguma sirms kungs baltā kreklā ar platu zelta ķēdi ap kaklu – un patriec abas diedelētājas projām.

Uz brīdi pašķiramies, Lilija aiziet ar vietējiem klačiņu uzsist, es izmantoju brīdi vienpatībā, klusumā pasēdēt. Vienpatība – tas tāds nosacīts jēdziens, jo neesam vienīgās ceļotājas. Kas mani te pārsteidz, tā ir spāņu pietāte pret apkārtējo dabu, cilvēkiem – neviens neauro, nebļauj pat lielā pūlī, visas skaņas tādas kā pieklusinātas, viss tīrs, savākts.

Kaut kur nemanot paskrējušas stundas, esam augšup – lejup izkāpelējušas, visās ķermeņa daļās jūtams krietns nogurums. Jau neveikli klumzājot uz mašīnu, ieraugu vēl vienu taku un tās malā – dīvaino mājiņu ar zaru jumtu (to ko sākumā noturēju par salmiem), vajag tuvāk apskatīt. “Ох, как я устала,” nosauc Lilija un panesās man garām, rokas vicinot, “Ivetta, нам срочно надо зарядку делать, ох, как я устала.” Viņas enerģija ir apbrīnojama.

Pie mājiņas sastopam bariņu fotogrāfu, viņi kopā ar putnu vērotājiem uzrīkojuši vietējo plenēru. Man tiek tā iespēja apskatīt varen liela izmēra tālskatus un fotoaparātus. Kā viņi to visu uznes kalnos?

Nospriežam, ka šodienai pietiks staigāt, un dodamies uz māju pusi cerībā, ka tiksim kaut kur paēst. Mūsu cerībām nebija lemts piepildīties līdz pat San Juan de la Arena – visur virtuves sāk strādāt tikai no deviņiem vakarā, pat skaistajā Belmontē, kas ir paliela pilsēta, nekur neko apēdamu neatradām. Toties pa ceļam, kad cerībā tikt pie kaut kā apēdama piestājām pie kārtējā krodziņa, man tika medusmaize – īss brīdis ar diviem baltiem, bezgala draudzīgiem zirgiem, kuri prata novērtēt manu mušu aizdzīšanas māku. Viens pat uz brīdi uzstutēja galvu uz pleca.

San Juanas krodziņā, kaut pieteicu, ka man vajag mazu, saprotiet, MAZU porciju, jo tik vēlu vakarā neēdu, kad saimnieks, laimē starojot, atnesa šķīvi, gandrīz apgāzos. Labi, ka sēdēju. Prasu Lilijai – es taču teicu, ka mazu, vai ne? Jā, teici. Jēziņ, tad man negribas zināt, kāda izskatās liela porcija, un kas to var apēst.

Bija jauki tā sēdēt, maziem malkiem dzert vīnu, baudīt vakariņas un vērot, kā spožajā laternu gaismā vizuļo upes viļņi, mazliet tālāk vakara vēja dzītie jūras viļņi baltām putu cepurēm triecas pret krasta klintīm.

Mājās atbraucām jau krietnā tumsā, īsi pirms pusnakts, Lakšmi mūs sagaidīja ar pārmetumu pilnu sejas izteiksmi. Lai kaut cik labotu savu nejauko uzvedību, palaidu vakara pastaigā pa dārzu. Ielēju glāzē alu Lilijai, sev – ūdeni, un pievienojāmies Lakšmi pagalmā. Nakts silta, šalc jūra, un pāri tumšas debesis ar miljons zvaigžņu pogām.

Manu sapņainumu pārtrauc Lilijas košais plāns nākamajai dienai – “А завтра мы устроим себе праздник, нам обязательно надо 25 километров проти!” Un mirdzošām acīm, priekā par savu izdomu starojot, gaidot manu apstiprinājumu, Lilija pieliecas un saskandina savu alus glāzi ar manu ūdens. Nu dien, ja vien var salīdzināt, tad viņa šobrīd atgādināja susuri, kurš, sajūsmā ūsām trīcot, tikko atklājis riekstu kaudzi.

Mammīt mīļā… 30 ar astīti grādos kalnos bez vēja, tas būs tāds ,,праздник”, lai visi svētie stāv klāt.

Klusā cerībā, ka pa nakti manas rudmatainās Duracell baterijas domas būs mainījušās, nomedīju Lakšmi un ierosināju doties atpūtā, ņemot vārā, ka pulkstenis rādīja jau trešo rīta stundu…