Dzīve mazciemā – 17

Politika un daba, 2. daļa

Asturia tiek saukta par Spānijas pērli, par dabīgo Paradīzi zemes virsū, aizvien vairāk saprotu, kāpēc.

Šoreiz ieskats vienā no dabas parkiem – Somiedo.

Dabas parks atrodas Asturias centrālajā, kalnainajā, rietumu daļā, kopējā platība – 291 kvadrātkilometrs, tas plešas cauri piecām skaistām ielejām: Saljencija, Valle de Lago, Pola un Puerto de Somiedo, Perlunes, Piguena. Augstākais punkts Pico Cornon, 2294 metri virs jūras līmeņa. Biosfēras rezervāta statuss kopš 2000 gada.

Parka teritorijā iespējams apskatīt, izbaudīt krāšņo un bagāto Asturias floru un faunu. Lielākais lepnums un parka simbols – brūnais lācis. Pēc pēdējās lāču skaitīšanas tiek lēsts, ka parka teritorijā to ir pāri par 300. Iespaidīgi, vai ne?

Ja tā pilnīgi noteikti ir vēlme redzēt lāci brīvā dabā, iespējams nolīgt parka darbinieku – pavadoni.

Man jau patīk, visos informatīvajos materiālos rakstīts, ka lāči esot neitrāli, ne-agresīvi, tos ieraugot vajagot palikt uz vietas un mierīgi stāvēt. Ļoti ceru, ka Lilijas vēlme nepiepildīsies un mēs uz savas takas ķepaini nesatiksim.

Bez floras, faunas vērošanas ir arī iespēja padarbināt savu iztēli – kā te ir bijis gadus 70 atpakaļ, kad mazajās no akmens celtajās mājiņās ar zaru jumtiem nakšņoja aitu un govju gani. Šī mājiņas var redzēt, dažās var arī nakšņot, protams, iepriekš piesakot.

Parka teritorijā ērtību mīļotājiem (kā man) pieejamas viesnīcas vai komfortabli apartamenti, brīvības mīļotājiem – telšu vietas. Labi, ērti stāvlaukumi vieglajām mašīnām un kemperiem. Visur pieejama virtuve, wc, elektrība, pat veļas mazgātavas.

Tūristu ērtībām izveidoti dažādas sarežģītības maršruti, tā teikt, katram pēc spējām. Ir pat daži, kas piemēroti cilvēkiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslos. Te katrs atradīs kaut ko savai sirdij tīkamu un kājām panesamu.

Spāņi ļoti lepojas ar savu skaisto dabu, tāpēc, ja pat nejauši no jūsu kabatas izkritīs papīrs, esat gatavi, ka kāds pienāks klāt un laipni palūgs pacelt.

Ceru, ka visi apstākļi būs labvēlīgi, un man izdosies pabūt visās ielejās, apskatīt, pierakstīt maršrutus, iespējas, lai saviem viesiem varētu sniegt visplašāko informāciju.

Citi raksti

11.12.2022. Līdzības

Jau vairākas dienas pirmais, ko redzu, atverot sejas grāmatu – “tu sen neesi rakstījusi”. Tā laikam ir, un ne tāpēc, ka notikumu, piedzīvojumu nebūtu. Ir gan tādi, kur smieklu dzirkstis pa gaisu iet, gan tādi, kas kairina acis kā sīpolus griežot, gan tādi, kas neizpratnē, par ko rīkstes šausta, liek ierauties dziļi stūrī.

Kalnos snieg , te, lejā , vienā mirklī , skaidrās debesis apmācās, aizsedzot sauli, vējš iebrāzās pagalmā , purinot koku zarus, plucinot un pluinot visu savā ceļā, mitrums izstiepis savas garās rokas , ieskauj visu , kam tiek klāt.Un tad , viens saules stars izlauza sev ceļu caur mākoņu segu , koku lapas iemirdzējās zeltā …

Dzīve mazciemā – 17 Read More »

31.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 10

Vētra, dūmi, daudz, daudz ugunsgrēku. Mazā, mīļā Astūrija liesmās. Naktī dega lielais kalns Naranco pie pašas Oviedo. Vakar pēcpusdienā līdz mums nonāca lielās vēja brāzmas, ārā ap 25 grādiem, ne pilītes lietus. Vadot Zoom nodarbību, nācās uz mirkli atstāt grupu un skriet ārā skatīties, kas notiek, deguma smaka bija tik spēcīga, ka šķita, ka uguns te pat jau Santa Ana kalnā. Par laimi, nē, tik milzu dūmu mutuļi, vēja nestie, ietina visu ciematu biezā, necaurredzamā, smirdīgā masā. Pirms došanās gulēt sapakoju mašīnu - kaķiem ēdamo, būri, ja nu kas. Naktī abas dāmas gulēja, cieši piespiedušās man klāt, dzīvnieki jūt.

11.05.2020. Sadzīves ainiņas.

No rīta, kā parasti - pirms sešiem, pamodināja abu kaķu rīta taure. Kopš atklājušas verandu, līdz ar pirmo gaismiņu aplaimo mani ar rīta koncertu. Rīgā droši vien būtu dusmojusies un izolējusi no savas istabas, bet te - pat prieks. Redzēt ar kafijas krūzi rokā, ietuntuļojusies siltā pledā, sēžot uz trepju augšējā pakāpiena, kā mostas kalni. Šķiet, kaķes domā tāpat un, izlaidušās katra uz sava krēsla, pagriezušas punčus pret pirmajiem rīta stariem, kaifo.