Dzīve mazciemā – 125

Starp špricēm un dziesmām

Mūsmājās īsts jampadracis: Baltā lentīšu dāma staigā, virina durvis, viena pa sapņiem apciemo pārējās, izsakot visai izaicinošus piedāvājumus (piemēram: sākt stādīt pupiņas, iet pie mežacūkām, divu Dopelhercu tablešu vietā ieraut sešas u.t.t. Nepārprotiet, viņa pati guļ kā susuriņš, mēs to redzam sapņos. Vienlaicīgi.), namiņa jumts dreb no smiekliem un idejām.

Mēs rāpjamies kalnos, lecam pa viļņiem, dažas no sirds atraujas pie “pulpo”.

Apguvām “savilkt Džeksonu”, procesa laikā pierībinājām mazciemu ar smiekliem.

Kad jūti otru ar “es tevi redzu”,  zini, ka atceļā no kalniem, kaut tuvojas pusnakts, jāmet līkums uz pludmali, jo “kamčatkai”, tā sauc aizmugurē sēdošos, gribas “dancāt” un sēdeklī kļuvis stipri par šauru. Spāņiem tika labs šovs, kad mana Silvī, dārdēdama no “Ballējam, neguļam”, piestāja krastmalā, atsprāga durvis, izleca piecas daiļavas un tuvāko pusstundu pavadīja līk-loč dančos ar izklupieniem un figūrām.  Tad, atskanot “Meitene, zeltene”, visas tikpat fiksi salēca mašīnā, pamāja ar rociņu un prom bija. Šo mēs vēl vienā jaukā vietā atkārtojām, par pavadījumu ņemot okeāna viļņu un akmens dziesmu.

Laiks skrien nepiedodami ātri…

Visums ir gudrs, ja kaut ko ņem, noteikti dod vietā. Šogad nedaudz veselību paskrubināja, vietā deva dakterīšu komandu ar šļircēm un ampulām. Katru vakaru mans smaguma centrs saņem rozā kokteilīti B6/B12. Tie, kuri garšojuši šo, līdzcietīgi noelšas, tie, kuri nav baudījuši – lai vēl ilgi nevajag!

Bet Dinai ir burvju rokas un eņģeļa pacietība, tik lēnām un uzmanīgi to dara, ka jābļauj nav. 🙂

Mums vēl divi vakari…

Citi raksti

Camino – Diena 4-5
No rīta Laila mani pamodina tikai ar otro piegājienu. Alberģis pilns, ap 150 cilvēkiem, jau no vakara skaidrs, ka klusuma pēc 22.00 (kā paredz noteikumi) nebūs. Nu, neko, iebāžu ausīs aizbāžņus, galvu zem lakata un mēģinu aizmigt.
Dzīve mazciemā – 2

14.04.2020. Bailes.

Trakā Lieldienu nedēļa tuvojas beigām. Parasti šis laiks man ir tāds iekšējā restarta laiks, pārdomāju lietas, daudz esmu dabā. Bet šogad viss ir ar kājām gaisā.
Dzīve mazciemā – 80
16.11.2022. Divas blondīnes (viena slēptā) un remonts

Vakar čakli pastrādājām: stumdījām, grūstījām mēbeles, pārcilājām kastes, darbinājām pusrūsējušo krāsniņu, kamēr es gatavoju lekcijas, vadīju konsultācijas, vakara Zoom “Dzimtas enerģijas” grupai, Irēna, kustinot piekto smaguma centru mūzikas ritmā, nošpaktelēja istabas sienas. Šodien pelnītā atveldzes diena. Kaut Astūrijā sācies rudens, ar tieši šim laikam raksturīgajām laika maiņām – lietus, pēc maza brīža saule un + 23, tad vēja brāzmas, kas gāž no kājām – devāmies dabā. Neesam jau no cukura, lietus nebiedē, un uzēstie siera drošības spilventiņi nodrošina, ka vējš pa gaisu neaiznesīs.

Dzīve mazciemā – 65
08.06.2022. Retrīts

Žēli čīkstot, lēni aizveras durvis, dārzā, namiņā iestājas dīvains klusums. Pat bezkaunīgās vārnas nedaudz apmulsušas, manas abas kaķes, kaklus izstiepušas, lūr aiz stūra: “Vai t’ neviena nenāks, kur visas palikušas, tak pusdienlaiks.” Divas nedēļas namiņā čaloja sarunu upes, dārdēja, īpaši vakaros, smieklu pērkoni, virpuļoja daudz, daudz sievišķās maģiskās enerģijas, kaut kas tāds ne tikai namiņā, visā mazciemā un varbūt pat lielciemā nebija pieredzēts. Man tas uzvēdīja atmiņas no tiem laikiem, kad vadīju grupas klātienē. Ech, tas tik bija piedzīvojums.