Dzīve mazciemā – 123

Fotodienas Silmačos

Šī ir maģiska vieta, kas paceļ pāri okeānam, kalniem, mazliet pāri košajām ikdienām, tāda pārpasaulīga paļaušanās sajūta.

Tā ir arī visiem, kuri atbrauc uz Astūriju, te ir tā vieta, kas paceļ pāri trauksmainajai ikdienai, nebeidzamajiem telefona zvaniem, domām par (ne)padarītiem darbiem. Tu pēkšņi paliec pats ar sevi, savu sirds ritmu, savu elpu, savu fizisko ķermeni, kurš, izrādās, var vairāk kā esi domājis.

Astūrijas patronese ir pati Dievmāte jeb Radītāja. Viņa jūt, kam, kurā brīdī vajadzīgs pieskāriens, lai dzītu rētas, lai iedrošinātu vai vienkārši, stāvot kalna galā vai okeāna krastā, sajustu to lielo beznosacījuma mīlestību, kad no piepildījuma pat skarbiem vīriem norit asara.

Kopā ar viesiem pat jau pazīstamās takas vienmēr paver ko jaunu, interesantu, nepiedzīvotu. Kopā ar viņiem izdzīvoju emocijas, elšu un pūšu, karstu un svīstu saulē, lēkāju lietū.

Ir tik patīkami pamazām kļūt par savējo krodziņu saimniekiem, Covadongas busiņu šoferiem, un tad var tikt pie papildu saldā porcijas vai vīna pudeles pie pusdienām, neaizmirstama brauciena Covadongas kalnos saulrieta laikā… Bet man jau vēl ir, kur augt, vispirms jau valoda, tad sadraudzēšanās un iebarošana ar Latvijas kārumiem (lielās laivas, kas vadā pa okeānu, saimnieku), būtu tā kā laiks ķerties pie gaisa balonu firmas, tas tā, nākotnei.

Bet šodien namiņā iestājies dīvains klusums, un man pamodusies zvērīga apetīte, varētu kaut ziloni apēst.

Par divu nedēļu jampadraci mūsmājās liecina daži jauninājumi, dzijas kalns manā gultā (vienai kompānijai ar savām somām bija par īsu, nācās aši atbrīvot vienu koferi), līmlente, ietinamo papīru jūklis uz grīdas lejas virtuvē. Milzu gandarījums, ka visu iepakojām, nudien, sešos no rīta, trešo reizi pārkrāmējot koferi, domāju, ka neizdosies, izdevās.

Maniem kaimiņiem nu atkal būs jaunumi, ko apspriest. Skats, kad divi braši kungi, karstajā dienā atkailinājuši savus torsus, rosījās pa pagalmu, vēl nebija redzēts. Viens vēl kaut kā, bet divi!!!!

Nansiju tas šokēja pilnā apmērā, žēl, ka pa rokai nebija kameras, lai to sašutuma – izbrīna skatu nobildētu. Divas reizes nāca pārliecināties, vai tiešām divi, un tie te tagad dzīvos, tad, asti kājstarpē iežmiegusi, pazuda zem raženā dzīvības koka. Ārā iznāca tikai vēlā vakarā, kad ņigu – ņega norima. Sen nebija skanējuši bērna smiekli, tie ir kā sidraba zvārgulīši, un Lakšmi labprāt ļāvās muguras masāžai.

Tās bija ļoti, ļoti laimīgas divas nedēļas.

Visas atvestās puķes sastādītas. Mums līņā, ir cerība, ka dārzs, kurš izskatījās pēc izdeguša tuksneša, lēnām atdzīvosies…

Paldies fotogrāfu + staigātāju komandai, mīļajai Salmiņu ģimenei par šo piedzīvojumu.

Bez asaras jau neiztika.

Kā senā novēlējumā: lai lietus apskalo tavus laukus, lai saule virs tavas galvas, lai ceļa vējš pūš no muguras un lai Dievs tevi sargā, līdz atkal tiekamies.

“Silmačos” bija skroderu dienas, namiņā – foto dienas.

Vakarā, kad saule riet
Haralds klusi palmā lien…
Ivetiņa zeķi ada
Neredz tā, ko citi dara.
Sanita ar lūpu kāru
Testē vīnu saldu, gardu.
Silvija ar aci modru
Skata, ko vēl ēst’i dotu.
Inesītei domas draiskas-
Ko vēl sola dienas laiskas.

Agrs, agrs rīts.

Bulnes, tikai Bulnes!

Otrs desants arī ieradies.

Ko tev palīdzēt, ko palīdzēt, mums vajag darbu!

Tā viņi teica.

Viņi nāca, nāca un atnāca. Vēl divi – bez piecām minūtēm rāpoja. Haralds nepadevās, izsvīdis 99tos sviedrus, smaidīja ar bērna aizrautību un zinātkāri.

Mana mīļā Cares taka.

Šodien bija karsti, vismaz +36.

Mazā Amanda nogāja ap 12 km! Mazais lauvēns.

Gardās pusdienas darīja savu – paēdis fotogrāfs – laimīgs fotogrāfs.

Tā kā fotogrāfiem pēdējais vakars, ļoti centos (un izdevās) sarunāt saulrieta (gandrīz) braucienu Cavadongas kalnos. Ir savs labums atpazīstamībai, šoferis piekrita reisam pēc darba laika!

Tik ļoti gribēju šo pārsteigumu. Izdevās. Gaidīšu bildes.

Kad latviešu pirtnieks tiek pie eikaliptiem…

Tu viņu aiz rokām, kājām velc, viņš ar zobiem turas.

Darbs un darītājs.

Aivariņam stipras rokas
Grūtie darbi viegli sokas…

Citi raksti

23.03.2020. Ierašanās.

Kad pamanu pazīstamo, galīgi ačgārno krustojumu, ir jau gana vēls, ārā tumsa. Tiesa, pati pabrīnos, cik precīzi esmu noteikusi mūsu ierašanās laiku - minūte minūtē. Braucot cauri mazciemam pa šauro iel-ceļ-taciņu, cenšos atcerēties, kā tad bija jābrauc, lai neiebrauktu kādā pagalmā.

Pamodos no maigas lietus čaboņas , zeme veldzējas .Šodienas plānā guļamistabas mēbeļu stumdīšana , jāatbrīvo siena krāsošanai .Jebkādas darbības bez abu kaķu un Nansijas astes līdzdalības ir neiespējamā misija.Mazo skapīti pārstumdīju bez problēmām , bet tikko ķēros gultai klāt , abas dāmas un aste klāt , pinas un tinas ap kājām . Istaba maza , …

Dzīve mazciemā – 123 Read More »

Remonta dienas, nedienas turpinās. Vēl pēdējā krāsas kārta un arī otra istaba būs kārtībā. Ja godīgi , nu jau jasakož zobi un jāpiespiež sevi pie darbiem . Rokas , mugura dzied serenādes kā runči martā. Arā līst un vējo , kaķes netiek izskrieties , visu enerģiju izliek ,, palīdzot “ man . Pāris reizes piebradāju …

Dzīve mazciemā – 123 Read More »

31.07.2025. Svētki

Šejieniešiem ļoti patīk svinēt svētkus – ja kalendārā kādu pietrūkst, viņi izdomā jaunus. Tā radušies “Aroz con leche” (rīsu putras) svētki – konkurss, kur sabrauc liels daudzums tautas nogaršot n-to vārītāju veikto un nobalsot par gardāko. Pašu nominantu vaigi plīst no lepnuma, un katrā ēdienkartē lieliem burtiem būs ierakstīts – tāda un šāda gada nominants konkursā par gardāko rīsu putru, un, ja tiks pie kādas balvas, krodziņa sienu rotās milzu plakāts un īpaša atzīme pie ēdienkartes. Astūrieši ļoti lepojas ar to, kas viņiem ir, ar to, ko daba veido. Nu kaut vai, piemēram, Picos de Europa – ņem un nosauc tā vienu kalnu masīvu, un iestāsti, ka ir vēl augstāki kalni. Pamēģini to astūrietim pateikt – viņš paraustīs plecus: nu un, toties nosaukuma tāda nav.