Dzīve mazciemā – 121

Namiņa rīta stāsti – 28

Tūrisma sezona rit pilnā sparā. Ja vēlies tikt uz kalnu takām, kādu īpašo pludmali, jāceļas laicīgi, ļoti laicīgi. Astūrija ir liela un tomēr maza. Ja vieta 10 mašīnām, tad vienpadsmito nekādi neiespiest.

Sākoties sezonai, līdzīgi kā Latvijā, sākas dažnedažādi pilsētu, ciemu, pat kvartāla svētki, savu kulmināciju sasniedzot augustā. Astūrieši ir lieli izdomātāji: ta viņiem sardīņu, ta austeru, ta jūras ķemmīšu, ta sarkano ogu svētki. Drīz sāksies vīna, sidra un visa kopā svētki.

Nedēļas nogalē savus ciemata svētkus svinēja skaistais Sv. Martina ciemats te pat – no kalna lejā, gar okeānu, kalnā augšā.

Izsludināts tika kā viduslaiku tirdziņš.

Domāts, darīts, braucam apsekot. Jau iepriekš brīdināju nelolot ilūzijas un necerēt sagaidīt kā Latvijā. Tā arī ir. Pulkstenis iet vienpadsmito stundu, nedaudzie tirgotāji tik slien savas teltis. Gaidot iespēju aplūkot, dodamies izpētīt apkārtni. Ciemats neliels, atšķirībā no mana mazciema te pārsvarā visi dzīvo visu gadu, nodarbojas ar lauksaimniecību un tūrismu. Mazā ciematā 4 krodziņi, kas uzņēmuši zemo startu svētku viesu apkalpošanai. Ziniet, un visiem apmeklētājiem vietas nepietiek, jāstāv rindā. Tā te ir it visur – galdiņi jārezervē laicīgi, citādi stāvi rindā un ceri, ka pirms četriem paspēsi veikt pasūtījumu.

“Jā,” skumji novelk mana viešņa, “Rīgā par ko tādu var tikai sapņot…”

Mēs pusdienojām lielciemā, iemēģinājām jaunu ēšanas vietu, lai zinu, ko viesiem pastāstīt.

Bet par to tirdziņu . Patīkamais, ka nebija lupatnieku, tiešām, visi, kas tirgojās, bija zemnieki vai amatnieki, bija daži tamborējumi, rotu meistari, puķupodu apgleznotāji, maizes cepējs, no vienas saimniecības siers (un nekādas aukstumvitrīnas, tas mani šokē), bija medus un mellenes no vietējās audzētājas. Melleņu pārdevēju ievēroju vēl tad, kad viņa telti cēla – tāda skaista, slaida, gaišos svārkos ar koši izšūtu vesti un klusajā laimē, kas tik ļoti raksturīga šejieniešiem, mirdzošām acīm. Viņa runāja angliski, kas deva iespēju izvērstākai sarunai. Norunājām sazināties.

Vēl mūsu somās ieceļoja vilnā ietīts ziepju gabaliņš, protams, mellenes, pāris mandeļu un bezē cepumi un gards jaunpiena sacepums, kas garšo kā mūsu biezpiena sacepums, tik mannas vietā kukurūzas milti. Salds, lipīgs, bet garšīgs.

Ai, tirdziņi… nu nav miera, nav.

Ah, un vakars miglas apvītajā tālajā ciemā.

Citi raksti

12.02.2021. Zīmēt mīlestību.

Mīlestību ņemt vai dot, varbūt abējādi? Kura roka stiprāka, kura siltāka, kura maigāka? Es zīmēju, domās staigāju pagātnes un nākotnes ceļus, līdz tie saplūst vienā. Nansija vēro, zīmuļi liek ūsām drebēt no satraukuma tā pat kā manas brilles un telefona vads, kurš pārvērsts skaistā mežģīņrakstā.
Oktobra beigas , bet saulīte dāsni silda, 22 grādi , maigs rudenīgs vējiņš. Gaiss , kaut silts, tik spirgts , ka ne atelpoties .Kā pilnīgs pretstats zaļajai zālei , ziedošajām rozēm, kallām , veikalos ieskanās Ziemassvētku notis .Mana sirds līksmo , patīk mans darbs : gan tas , kas dārzā ; gan tas , kas …

Dzīve mazciemā – 121 Read More »

Pamodos no maigas lietus čaboņas , zeme veldzējas .Šodienas plānā guļamistabas mēbeļu stumdīšana , jāatbrīvo siena krāsošanai .Jebkādas darbības bez abu kaķu un Nansijas astes līdzdalības ir neiespējamā misija.Mazo skapīti pārstumdīju bez problēmām , bet tikko ķēros gultai klāt , abas dāmas un aste klāt , pinas un tinas ap kājām . Istaba maza , …

Dzīve mazciemā – 121 Read More »

08.09.2024. Baravika jeb – kad dzīve pasniedz pīrādziņu

8. septembris, Astūrijas diena Visā Astūrijā noris dažādi svētku pasākumi, dzirdamas dūdu spēles, cilvēki izmanto brīnišķo laiku, kas kā dāvana atnācis pēc ilgstošajām lietavām. Piektdien, sestdien čakli pastrādāts, nu tā, ka rociņas kā pārguruša putna spārni pa zemi velkas. Atkal atnāca apstiprinājums, ka pasaulē viens otru ļoti jūtam - vēl viena tāda pati, tikai riža, plosījās pa savu atjaunojamo māju, tad nu periodiski dalījāmies, ko kura sadarījusi, tāda laba, motivējoša darba sajūta.