Dzīve mazciemā – 121

Namiņa rīta stāsti – 28

Tūrisma sezona rit pilnā sparā. Ja vēlies tikt uz kalnu takām, kādu īpašo pludmali, jāceļas laicīgi, ļoti laicīgi. Astūrija ir liela un tomēr maza. Ja vieta 10 mašīnām, tad vienpadsmito nekādi neiespiest.

Sākoties sezonai, līdzīgi kā Latvijā, sākas dažnedažādi pilsētu, ciemu, pat kvartāla svētki, savu kulmināciju sasniedzot augustā. Astūrieši ir lieli izdomātāji: ta viņiem sardīņu, ta austeru, ta jūras ķemmīšu, ta sarkano ogu svētki. Drīz sāksies vīna, sidra un visa kopā svētki.

Nedēļas nogalē savus ciemata svētkus svinēja skaistais Sv. Martina ciemats te pat – no kalna lejā, gar okeānu, kalnā augšā.

Izsludināts tika kā viduslaiku tirdziņš.

Domāts, darīts, braucam apsekot. Jau iepriekš brīdināju nelolot ilūzijas un necerēt sagaidīt kā Latvijā. Tā arī ir. Pulkstenis iet vienpadsmito stundu, nedaudzie tirgotāji tik slien savas teltis. Gaidot iespēju aplūkot, dodamies izpētīt apkārtni. Ciemats neliels, atšķirībā no mana mazciema te pārsvarā visi dzīvo visu gadu, nodarbojas ar lauksaimniecību un tūrismu. Mazā ciematā 4 krodziņi, kas uzņēmuši zemo startu svētku viesu apkalpošanai. Ziniet, un visiem apmeklētājiem vietas nepietiek, jāstāv rindā. Tā te ir it visur – galdiņi jārezervē laicīgi, citādi stāvi rindā un ceri, ka pirms četriem paspēsi veikt pasūtījumu.

“Jā,” skumji novelk mana viešņa, “Rīgā par ko tādu var tikai sapņot…”

Mēs pusdienojām lielciemā, iemēģinājām jaunu ēšanas vietu, lai zinu, ko viesiem pastāstīt.

Bet par to tirdziņu . Patīkamais, ka nebija lupatnieku, tiešām, visi, kas tirgojās, bija zemnieki vai amatnieki, bija daži tamborējumi, rotu meistari, puķupodu apgleznotāji, maizes cepējs, no vienas saimniecības siers (un nekādas aukstumvitrīnas, tas mani šokē), bija medus un mellenes no vietējās audzētājas. Melleņu pārdevēju ievēroju vēl tad, kad viņa telti cēla – tāda skaista, slaida, gaišos svārkos ar koši izšūtu vesti un klusajā laimē, kas tik ļoti raksturīga šejieniešiem, mirdzošām acīm. Viņa runāja angliski, kas deva iespēju izvērstākai sarunai. Norunājām sazināties.

Vēl mūsu somās ieceļoja vilnā ietīts ziepju gabaliņš, protams, mellenes, pāris mandeļu un bezē cepumi un gards jaunpiena sacepums, kas garšo kā mūsu biezpiena sacepums, tik mannas vietā kukurūzas milti. Salds, lipīgs, bet garšīgs.

Ai, tirdziņi… nu nav miera, nav.

Ah, un vakars miglas apvītajā tālajā ciemā.

Citi raksti

20.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 1

Pēdējā laikā saņemu daudz vēstuļu ar domu, ka, ja neesot laika lielos ierakstus rakstīt, vismaz kaut ko, kaut maziņu, kaut nedaudz. Tie palīdzot iet uz priekšu, nenolaist rokas. Ziniet, ieraksti galvā veselos sējumos sakrājušies, bet līdz redzamam veidolam netiek. Arī mazos stāstus regulāri nesolu. No rīta pie brokastu kafijas centīšos pāris rindas uzrakstīt. Rīts kā vienmēr pienāk daudz par agru, līdz ar pirmo koši sārto gaismas strēli pie pamales un guļamistabas logā. Mostas putni, un Nanšukam miera nav, sēž uz galda pie loga un šņakstina - ņerk, ņerk, ņjauuu. Ir pavasaris, beidzot ir.

03.08.2023. Namiņa rīta stāsti – 27

Tu biji kails un vēju aplauzts koks... Namiņa dārzā aug trīs lekni kamēliju krūmi, katrs ar savas krāsas ziediem, kādreiz tie bija četri. Tagad ceturtais ir kails stumbrs ar apzāģētiem zariem, bez mizas. Vēl vecais saimnieks, kad bija dzīvs, papliķēja pa stumbru un teica, lai zāģēju nost. Bet es nevaru, kaut kas tajā nokaltušajā stumbrā ir dzīvs.

27.11.2025. Kad "bars" pieņem

Ir dienas, kas dod spārnus. Jau kādu mēnesi ar astīti reizi nedēļā dodos uz divus kilometrus attālo veco skolu, kur iemitinājušās “Svētās Sievas” jeb – kā viņas sauc – Santa Anas kapellas sargātāju asociācija. Vecā skola ir ļoti līdzīga mūsu latviešu vecajām skolas ēkām: gara vienstāva ēka, sadalīta divās lielās telpās. Agrāk tur bija divas klases – viena mazākajiem bērniem, otra lielākajiem. Tagad vienā telpā ir neliela bibliotēka un vakaros notiek zumbas un deju nodarbības, bet otrā pašas matronas iekārtojušās pie diviem gariem galdiem.

19.05.2025. Aiz mākoņiem ir saule

nedēļas bargu lietavu, ne tādu, kas pasijā un pāriet, nē, te gāza baltu ūdeni. Otrās nedēļas beigās dažās padomēs izsludināja ārkārtas stāvokli. Mūsmājās ūdens sūknis arī čakli strādāja. Es kā Dūņu rūķītis raku tranšejas gar dobēm. Nu jau paši astūrieši saka, ka esot par traku. Saulīte sadzirdēja, kā leca no mākoņgultas ārā, kā atrāva lietus mākoņu aizkarus, tā uzkarsēja līdz 25-29 grādiem.