Rīt!

Nu, ko, rīt lielā diena.

Pēdējā pusotra mēneša notikumi ir kā odziņas uz šokolādes kūkas, tā šokolādes kūka – mana nervu sistēma, tās odziņas – attiecīgo notikumu sekas.

Ilgi nav bijuši ieraksti. Notikumu, piedzīvojumu netrūka, bet spēka un vēlmju resursu tos aprakstīt gan nē. Vislabāk būtu gribējies ielīst kādā alā, nevienu neredzēt, nedzirdēt, neatbildēt uz jautājumiem “nu, kā ar māju?”, nedzirdēt komentārus, ka “ja tas ir tavs, tad jābūt visam viegli” un līdzīgus.

Ziniet, man ir pretjautājums – pirms ko tādu man rakstāt, ko paši esat jaunu uzsākuši, izdarījuši laikā, kad visa pasaule prātā sajukusi?

Tiesa, kā nesenā sarunā izteicās man laba paziņa, kuras reālistiski optimistiskie izteicieni mani smīdina līdz asarām – man esot talants paņemt visu, kas parastajam cilvēkam, tikai daudz un samiksēt to ar lielākām enerģijām. Tā arī ir – maz, ka uzsāku jaunu pagriezienu dzīvē, ta vēl svešā valstī, noskatot māju, kurai, kā izrādās, dokumenti nav bijuši pareizi noformēti četrās paaudzēs, ta vēl problēmas ar robežzemi, ko visu pastiprināja modernās slimības uzvaras gājiens pa pasaules valstīm, plusā aizsaulē aizgāja mājas saimnieks.  Un pāri visam kā glazūra – es te esmu viena.  Jā, tā ir bijusi mana apzināta izvēle.  Lēnām soli pa solim rokos, kārtoju un turpinu pirms pieciem gadiem aizsākto godīgo atspoguļojumu šim ceļam.

Reiz viena paziņa teica, ka  mani ieraksti esot biedējoši atklāti. Jautāju – kāpēc biedējoši? Viņa nemācēja atbildēt, tik noteica, ka tik atklāti nav pieņemts runāt, ka mācīts būt stipriem. Atkal jautāju – ko nozīmē “būt stipram”:

• varonīgi čīkstēt par situācijām un spītīgi neko nerisināt;
• uzlikt smaidīgu masku “ak, labrīt, ļaudis, cik skaista diena” un vakarā gaudot spilvenā vai
• būt bez maskas tādai kā esi, ar saviem cēlumiem, kritumiem, apzināt situāciju un soli pa solim iet?

Viņa klusēja.

Katram savs, un katra izvēlētais ceļš būs pareizs viņam. Mans ir šis – bez maskas, bez uzspēlējuma, brīžiem ar skaņiem smiekliem, delverībām, brīžiem ar nobrāztiem ceļgaliem. Kur šis ceļš aizvedīs, nezinu, es eju – Camino will provide.

Dažas dienas atpakaļ, kad jau atkal abu pušu juristu, arhitekta un mājas saimnieku vizīte n-to reizi tika atlikta, visi pamati sašūpojās zem kājām, ilgstošā spriedze darīja savu – acī sasprāga asinsvads. Neziņa ir mans lielākais bieds, un, kad vakarā, saritinājusies zem segas, pievilkusi ceļgalus pie zoda, mēģināju iemigt, abas kaķes ieritinājās cieši blakus un nomierinoši murrāja – nu, nekas, iesim klosterī, ka tik tur dārzs būtu.

No rīta viegli apdullusi tenterēju lejā pa kāpnēm pēc rīta kafijas, kad atskanēja durvju zvans. Svētdiena – kam, ko vajag?

Atvēru durvis – tur mājas saimniece, donja Marija, un viņas dēls. Pag, šodien svētdiena, tikšanās nolikta uz otrdienu? Jā, viss pareizi, būšot otrdien. Nē, iekšā nenākšot, esot ielūgti pusdienās pie mīļkaimiņiem, tik gribējuši redzēt, ka ar mani viss labi, atvainoties par kavēšanos. Sajutuši, ka vajagot ienākt, apsveicināties. 

Tā man te tas Visums atbildes sūta.

Tā kā saimnieces dēls runā angliski, nedaudz parunājām par mājas lietām, dokumentiem, kā akmens no sirds novēlās – mājas dokumenti visi, visi beidzot ir kārtībā, un otrdien varēs nodot mani juristei izskatīšanai. Tiesa, visus pārdošanas pasākumus varēsim veikt tikai pēc 3 – 4 mēnešiem, kad viņš stāsies mantojuma tiesībās. Uz to atbildēju, ka vispirms man vajag mājai tūrisma licenci saņemt, lai varu to jau uzreiz noformēt kā biznesu, ne kā dzīvojamo māju. Uz to saņēmu atbalstu no abiem.

Brīdi papriecājušies par dārzu, devās atpakaļ pie kaimiņiem, pie pašiem vārtiņiem apstājās, jo ieraudzīja puķu kastēs sastādītās, ziedošās un ražojošās zemenes – vai esot ēdamas? Jā, saku, ņem, pagaršo. Abi skatās, nezina, kā zemeni paņemt, vai jāplūcot tikai oga vai ar visu kātiņu, nekad neesot tā darījuši, viss no veikala nākot.

Njā…

Iedāvināju tomātus no siltumnīcas, kundzei aizkustinājuma asaras nobira – viņas bērnības mājā pašaudzēti tomāti.

Rīt būs tā diena, kad man ir jāsaēdas drosme un ar pārliecību jākaulē nost cena, jāspēj pieprasīt, lai sakārto sienas jautājumu ar kaimiņiem.

Rīt būs tā diena, kad pēc triju gadu murga iziesim finiša taisnē.

Rīt…

Šodien runāšu ar visiem mājas gariņiem, senčiem, zemes un debesu spēkiem. Atkāpties nespēju un negribu, tik ļoti mans, ka vajag noklātu drošu ceļu.

Kamēr tapa ieraksts, pasaule atkal sagriezās ar kājām gaisā – Facebook pazuda un sākās vētra, kas turpināsies visu otrdienu.

Kaut kur pa kalniem nāk piligrims no Latvijas, kuram šonakt jādod naktsmājas. Tā zīmīgi, vai ne?

Rīt…

Jau šodien.