Krūšturi pa gaisu!

Ieraksti, darbi iekavēti, bet tas, šķiet, jau vairs nevienu nepārsteidz. Pēdējās nedēļas var salīdzināt ar “Figaro – turp, Figaro – šurp” ievietošanu vāveres ritenī, kurš traucas pa amerikāņu kalniņiem.

Ar papīriem zobos un savu juristi rokā (telefonā) apskraidu instances, vācu kaut kādus sertifikātus no Škodas centra, ka man tiešām ir Škoda, ne nomaskēts Ferrari. Numuriņš uz auto intīmo atklāšanu izņemts, ierodos laikā, bet – ooooo – es domāju, ka jau visu zinu par spāņu “maņanu” – tas ir numuriņš, lai iestātos rindā!

Kad nu esmu savu mīlulīti, apaļvaidzīti, sudraba zvaigznīti ierindojusi, ar pilnu apņēmību dodos gūstīt to vienu vienīgo meistaru, kuru atceros no pagājušā gada, kad mainīju savai mīļucei eļļu un filtrus. Laikam arī mani servisā atcerējās, jo nepaspēju i divus apļus nojoņot, kad divi darbinieki šamējo pa priekšu izstūma.

“Ee, senjor, kā jums klājas, es jūs atceros,” un, kamēr nav paņēmis vagu, stāstu savu vajadzību – “nu, eļļas maiņa, kā priekšrakstos norādīts, un vēl to sertifikātu vajadzētu.”

Dievinu savu juristi, kaut viņa ir tipiska spāniete un arī prot darīt tikai vienu darbu, paralēli divi nesanāk, par trijiem es i neieminos. Tad, lūk, mana sidrsmīļā Monica jau bija paspējusi piezvanīt uz servisu, visu TRĪS reizes nostāstīt, tāpēc dons senjors, kuru pašu atceros, bet vārdu nē, māj ar galvu, sī, sī, Monica jau zvanīja.

Pastāstījis, ka viss prieks kopā maksās pāri par 400 eiro (250 eļļas un filtru maiņa, 160+ izziņas – sertifikāta sagatavošana), pārliecinājies, ka pēc summas nosaukšanas man ožamo spirtu nevajadzēs, pēc ieturētās pauzes paziņo, ka izziņu, ka Škoda ir Škoda, viņi varēs sagatavot…..pēc nedēļas.

Ja ar nosaukto summu kaut kā sadzīvoju, tad lapeles sagatavošanas laiks laikam pārvērta manu seju no laipnās blondīnes uz “dodiet koku, tūlīt kraušu”. Drošs paliek bailīgs, man tiek pasniegta ūdens glāze un pieaicināts vēl viens kadrs, kurš ilgi groza rokās mašīnas tehnisko pasi, man nācās vairākas reizes parādīt, kur tad ierakstīts mašīnas numurs (spāņiem ir trīs burti), uztaisījuši divas kopijas, tehniskā pase man tiek atgriezta, un dons senjors ievelk elpu, lai mani pilnībā piebeigtu – mašīnu varēsiet saņemt sešos – septiņos vakarā.

Paskatos pulkstenī, ir bez dažām minūtēm divpadsmit, man vakarā lekcija live. Sekojot ex-prezidenta piemēram, ierauju kārtīgu šļuku no pasniegtās ūdens glāzes un saku:

“Labi, es gaidīšu.”

Ieraugot, ka jādodas mazā uz gaidīšanas kabīnē, jo par telpu to grūti nosaukt, atrodu krēslu, iekārtojos un izvelku no somas adīkli! Tuvākās stundas laikā gar kabīnes durvīm nostaigāja visi servisā un blakus servisā strādājošie, apmeklētāji un pat viņu suņi, bez mazākās kautrēšanās pastāvot durvīs un pavērojot dabas brīnumu manā izskatā. Arī dons senjors pienāca, paskatījās un jautāja:

“Jūs tā arī sēdēsiet?”

Saku – jā.

Khm, a viņš ko domāja, ka es auļošu 60 km uz mājām un tad atpakaļ, vai saukšu taksi, lai mani uz Gijonas centru aizved un tad atpakaļ? Ta man pēc šīm cenām būs uz pagalam aizaugušajām skābenēm jādzīvo, jo priekšā vēl visi pārrakstīšanas izdevumi.

Dons senjors pastāvēja, paskatījās, uzdāvināju viņam visapburošāko smaidu ar acīm, jo mutei priekšā maska, un turpināju adīt radio Skonto pavadījumā. Vēl mirkli un, skat, mana mīlule tiek izbraukta no rindas, iebraukta pa sāna durvīm servisā, un nepaiet ne pusotra stunda, kā nomazgātu, apčubinātu saņemu atpakaļ. Aleluja, vakara lekcija izglābta, bet citās iestādēs vairs nepaspēšu, būs atkal lieki 120 km jābrauc. Vēl man jātiek uz lielo pagastmāju izņemt dzīvesvietas izziņu, jo ar to, kas ir ar visiem parakstiem, zīmogiem, ar rezidenta apliecību, redz, nepietiek, lai pārrakstītu mašīnu, vajag svaigu izziņu, ne vecāku par divām nedēļām.

Manas jūtas viļņojas viens, manas jūtas viļņojas divi… un pieci, un desmit.

Šorīt, saēdusies drosmi, sapīkušo omu pabāzusi zem spilvena, uzpilinājusi savu mīļo un dārgo (ne naudā, bet vērtībā, jo nopirkt var tikai Marokā un tikai vienā vietā) smaržu pilīti, devos uz pagastmāju. Rīts, neviens nekur nesteidzas, mazajās kafejnīcās ļaudis laiski bauda rīta kafiju un silto, saulaino rītu, kaijas, kārtīgi pieēdušās, tupat kafejnīcu priekšā, pabāzušas galvas zem spārniem, izbauda rīta snaudu, zvejnieki ved rīta lomus, piebrauc maizes vīrs un iznēsā kastes ar maizi, tur pat pretī pagastmājai stāv bariņš policistu un notur ārā apspriedi, virs viņu galvām kāda donja žauj veļu, skaidri visai pilsētai un tās visiem parādot, kādu apakšveļu viņu ģimenē valkā, sak, neies tak tādu skaistumu aiz dvieļu rindām slēpt. Es nevilšus iespurdzos – te viss tik mīļš, tik dvēseliski tuvs.

Ievelku elpu un eju iekšā pagastmājā. Kundze pie lodziņa atpazīst mani – a, letona – un ātri deleģē mani citam kungam, nu, es stāstu savu vajadzību – tā un tā, es no Latvijas, mana mašīna no Latvijas (kaķis arī, bet par to noklusēju), vajag mašīnai numurus nomainīt, izziņu dodiet, mīļie ļaudis, un noklāju viņu priekšā visus dokumentu paku, kas man ir. Sazin, ko vajadzēs.

To darīt man nevajadzēja.

Saskrēja vesels bars, i to pētīja, i šo, viens otram kaut ko skaidroja, vēlreiz pētīja, gāja kopēt – !!!! – to, ko pašu iestāde izdevusi. Pie tādas kņadas es sāku nervozi mīņāties, ka nenozaudē kādu ar sviedriem un asinīm vāktu papīra strēmelīti:

“Senjor, senjor, por favor, senjora papeles con cuidado, Muchas gracias,” – atviegloti uzelpoju, ka visi vecie un jaunie papīri man rokās nonākuši. Manāmi pietvīkusi, tusnījos uz izejas pusi, bet!!! Tur viens apķērīgais ieraudzīja, ka visu citu dokumentu starpā ir arī visi alberģim sagatavotie, un viņš pārliecināti mani virza uz kāpņu pusi, stāstot, ka man jāiet uz otro stāvu, tur tie papīri atdodami.

O, nu, šādai sarunai es nebiju sagatavojusies, teikumi nav iemācīti, vārdiņi uz rokas nav sarakstīti, tad nu, pielietojot visu zināmo vārdu krājumu, žestu valodu, stāstu, rādu – re, jūsu zīmogs, numurs, re, datums, viss iesniegts, gaidu atbildi. Kungs paskatās – labi, labi – un atkal stumj mani uz kāpņu pusi. Iecērtos kā auns pirms jauniem vārtiem, izvelku telefonu un sarakstu tulkotājā – papīri iesniegti, redzat, zīmogs, gaidu atbildi.

Pa to laiku arī mani sānu flangi ir ieņemti, vēl trīs darbinieki gatavi mani ar nešanu līdz kāpnēm dabūt, bet, ja grūti, varot ar liftu braukt. Brīdī, kad nodomāju, ka vieglāk būs uz to otro stāvu uzkāpt, tam pirmajam kungam pieleca – aaa, viņai papīri jau iesniegti. Apsveicam!

Jēzus, Marija un visi apustuļi, i stunda nepagāja.

Laimīgi tikusi ārā pa durvīm, noņemu masku un uzsmaidu apkārtējai pasaulei – tāds lepnums par sevi! Apbruņojusies ar veiksmes sajūtu, nolemju, ka nav, ko raustīties, jādodas vēl viens kantoris iekarot.

Neatceros, rakstīju vai nē, bet pēdējās vētras laikā vidējās mājas daļai atrāva logu vaļā un salauza mehānismu, logu nevar aizvērt. N-tās reizes lūdzu mājas saimniekiem, lai atsūta meistaru vai vismaz meistara telefona numuru, bet nekā. Kādu nedēļu atpakaļ Frans (saimnieku dēls) atsūtīja ziņu – nu, es piezvanīšu viņiem, tad tev jāpiezvana, tad viņi zvanīs man, tad es zvanīšu tev, tad tu piezvanīsi viņiem un viņi piezvanīs man, lai pateiktu laiku, kad tev aizbraukt, tad es zvanīšu tev.

Nopietni?!

Apdomāju, nu, kas slikts ar mani varētu notikt, ja es pati bez visa kalambūra mēģināšu lietas sakārtot: nesapratīsimies, izliks aiz durvīm, nosauks par muļķi, da lai sauc, es tāpat nesapratīšu.

Uzsmaidīju pati sev un stūrēju iekšā teritorijā. Urrā, redzu, ka ir biroja telpas, nebūs jādzenas pa angāru strādniekiem pakaļ! Sagaidījusi savu kārtu, dodos iekšā. Mani pieņem apburoša kundze un ļoti izskatīgs un sakarīgs kungs – kas uz sirds. Tā un tā, redz, dzīvoju tepat kaimiņos, nu, tajā ciemā aiz apļa, ir viena problēma, bija liels vējš, vairs nestrādā loga mehānisms, nevaru aizvērt.

Kungs ar žestiem rāda – kā izvērt – pavisam vai vēdināšanās režīmā? Rādu pretī – pavisam, vējš pūš, logs vaļā.

Ā, nu viss skaidrs, remonts maksāšot 30 eiro, rīt no rīta viņš piezvanīšot. Atstāju visas savas koordinātas, saku, lai labāk raksta, viņš piekrītoši pamāj. Atsveicināmies, un es smaidu pa visu augumu, eju uz mašīnu – jēee, es to izdarīju!

Man ir tāds sajūtu vilnis, kurš tikai pastiprinās, atskanot dziesmai itāļu valodā par brīvību. La liberta. Ech, cik zīmīgi, gana daudzi mani te tā sauc, viņiem mans “Iveta” grūti izrunājams, uztverams, tāpēc sauc “donja Liberta”.

Un es tā jutos, pirmo reizi sajutu to trako adrenalīna un brīvības sajūtu kā tīnītes savu elku koncertā, raujot nost no sevis krūšturus. Nemelošu, tāds skurbums pārņēma, ka, ja ne aplī dežūrējošais policists, būtu to izdarījusi.

Tāda viegluma sajūta, kad iznāc brīvībā no bailēm par nosodījumiem, vērtējumiem, spriedumiem, no bailēm par kritieniem, nebūt pareizam, izskatīties muļķīgam.

Tāda brīvība, šķiet, plaušas palielinājās tilpumā, nespēju vien atelpoties, tāpēc pagriezu savu pelēcīti uz pludmales pusi. Okeāns tik rāms kā kaķēns, kurš glaužas gar kājām, mazajā kalnu upītē ūdens līmenis nokrities, tā kļuvusi pavisam sekla. Stāvēju kā apburta un vēroju skaistos, apaļos, ar aļģēm apaugušos akmeņus, un pēkšņi ieraudzīju zivis, viena, divas, daudz, pat vienu lielu forelei līdzīgu. Nekad, nekad nebiju zivis te redzējusi, zināju, ka ir, bet redzējusi nebiju.

Pirms vairāk kā pusotra gada, kad pirmo reizi nogāju līdz okeānam un ieraudzīju šo upīti, sev noteicu – ja ieraudzīšu zivi, tā būs zīme, ka man viss izdosies. Tovakar zivi neieraudzīju, tovakar satiku ūdru.

Un atkal mani brīvības spārni izpletās. Es eju un daru, reizēm kalnā, reizēm lejā, bet tāds jau tas ceļš.

La Liberta!

P.S. Tā liberta skurbina, pat bail iedomāties, kas būs, kad to logu saremontēs, kad mašīna beidzot tiks pie spāņu numuriem, oooooo, par krāsniņu un alberģa licences iegūšanu pat bail iedomāties.

Labi, lai lido, kam jālido!