Nepublicētie stāsti

Palīgs – 2. daļa

Tā bija kāda trešā diena, kad virtuvi jau rotāja jaunā, ērtā izlietne, kad jaunietis kā tā “starp citu”, cenšoties būt pēc iespējas nevērīgāks, izmeta:

“(…)pēc dažām dienām mums viena meitene pievienosies (..)”.

Hmmm, nu, labi! Viens mazs indes zobiņš gan izlīda – kā tā, man pat nepaprasot, bet tad atcerējos savu dēlu līdzīgā situācijā:

– Nu, paprasītu? Vai ta neatļautu?

– Tak jau atļautu, par ko ne.

– Nu, re, kam tad lieki vārdus deldēt, noderēs kam svarīgākam.

Tā nu turpināju savu trako riņķa danci starp konsultācijām, lekciju ierakstiem, mašīnas, mājas lietu kārtošanām, veikaliem, “kaut kādu” lietu pieturēšanu, atliekšanu, piestumšanu, ēdienu gādāšanu, brokastu gatavošanu; pusdienu gādāšanu Haralds paņēma uz sevi, nu ļoti patīk tās grila lietas, un man arī!

Pamazām darījās lielie un mazie darbi: manā vannas istabā lielo, neērto izlietni nomainīja jauks skapītis ar gaumīgu izlietni, ko Nansija atzina par labu diendusas vietu, iestiklojās durvis, virtuvē virs darba virsmām uztapa pakaramo lietu stanga, pēc nedaudz fiziskas un ķīmiskas iespaidošanas, skaļi atraugājies, noklepojies iedarbojās tvaika nosūcējs – nu tie gāja tur, kur būtu jāiet, ne izkliedēti nesankcionēti piepildīja māju -, kur nebija, parādījās krampīši, slēdzenītes, izdegušās lampiņas nomainīja jaunas.

Kādā vakarā bez vārdiem, tik saskatījušies, ķērāmies pie āra terases pārkārtošanas, dārza zaļā zona, mazā trimmera apfrizēta, vēl vairāk izcēla skaisti saziedējušās puķu dobes. Soli pa solim gājām cauri katrai istabai, katram stūrim. Ziemas un pavasara skarbie laika apstākļi izcēluši gaismā visus slēptos mājās trūkumus.

Un katru reizi, kad kādā pastaigas brīdī esmu palikusi viena, raugos uz visu no malas un domāju, vai nedzenu atkal sevi stūrī gan ar darbiem, gan slodzi, jo šobrīd miegam varu atvēlēt vien 3-4 stundas. Jāpabeidz iesāktie, solītie darbi, jāiedzen nākamās nedēļas, jo abi norunājām, ka, kamēr būs draudzene, pabraukāsim atkārt, iepazīsim jaunas takas, vietas, lai man nākotnē būtu lielāks piedāvājums atpūtniekiem. Pēc tam tajā nedēļā rausim mājas darbus, jo ir darbi, ko pati lēnām varu padarīt, bet ir, kurus nē – jānomazgā griesti ar speciālo šķidrumu, kas nogalina pelējuma sēnīti, jo tā ļoti nejauki izplatījusies pa manu mājas daļu, tad jāuzklāj aizsargkārta un jānokrāso. Ja vēl paspēsim kaut ko pie sētas padarīt, kuru iepriekšējais palīgs pārcentīgi atbrīvoja ne tikai no krāsas, bet arī apmetuma, būs pavisam labi.

Pašā pēdējā dienā pirms draudzenes atbraukšanas uzlikām vidējās daļas vannas istabai – tai, kuras lielie logi vērsti ielas pusē – žalūzijas, nomainot caurspīdīgos mežģīņu skariņaizkarus. Kaut kādu intimitāti tak vajag!

Un tā diena ir klāt, tiešām jūtos kā tāda nervozi kašķīga pseidovīramāte. Nus, dūdiņ, vai ta ravēt dārzu ar maz māki, vait’ saimniecībā maz ģeldīga būsi, vait’ manis ceptie pīrādziņi garšos, gultiņa laba būs, spilventiņš nespiedīs, sedziņa nekodīs?

Pašai par sevi smiekli nāk.

Uzsienu lūpas šleifītē, jūdzu savu pelēcīti, pardone, sudraba Zvaigznīti, un dodamies atrast (man tīk šo vārdu lietot, jo, ja raksta “meklēt”, tad tā var arī notikt ilgi jo ilgi) Gijonas vilciena staciju. Abus jauniešus nomocīju, vai pareizi biļetes uz Gijon (izrunā Hihon) paņemtas, ka neaizrauj uz Žironu! Un tur jau viņa nāca…

Vēlajā nakts stundā namiņu pieskandināja divu jauniešu balsis, smiekli, stāsti, un tas bija tik LAAAAABIII!!!