Kad jums mājās nekā nav jeb Zvaigznes diena

Naktī grabēja krusa, ducināja pērkons, varbūt tāpēc nogulēju netipiski ilgi. Droši vien gulētu vēl, ja Nansija savā govsmāviena, ēzeļa zviedziena maigajā balsī neuzsāktu rīta serenādes, papildus ar savu “mazo” ķepiņu veicot mana deguna masāžu.

Redz, kaķulis ārā grib. Bet tur lietus kā balta, necaurredzama siena. Tā nu dāma sēž uz slieksnīša un jodelē, pēc brīža pievienojas arī Lakšmi, nu divatā stāsta Dieviņam, kā es viņas abižoju, lietu buru.

Lieki teikt, ka pati priecātos par siltāku, sausāku laiku, jo dārzs, ak, mans dārzs… Tas pludo un aizaug, jo nezālēm šāds laiks ļoti patīk. Izskatās, ka patīk arī vienai dienziedei, jo tā, durka, uzziedējusi. Man atliek tik saķert galvu, jo ko gan var gribēt no dārza, ja saimniece pati tāda.

Bergēnijas zied ar rozā mākoņiem, lavateras saaugušas kuplos krūmos, raisa maigos baltos un rozā ziedus, kā mazas uguntiņas narcises braši stumj savus degungalus virs zemes, viena trakā peonija ar izdomā. Kuš, durka, guli! Visu janvāri aukstu sola, pat -2-4 pa naktīm būšot, krusa, slapjš sniegs. Atpakaļ gulēt! Bet vai ta’ mani klausīs. Fiksi uzbēru magnolijas lapu kaudzi, lai siltāk.

Šodien nācās atcerēties principu “ja jums mājās nekā nav” – maize beigusies, olas ar’, uz veikalu braukt negribas. Saldētavā atradu paciņu rauga mīklas, uztapa fiksās siermaizītes. Gardi.

šodien ir tā diena, kad jāraksta vēlmju lapas, kādu tad sevi redzam šajā gadā, ko vēlamies izdarīt.

Pie visām citām vēlmēm, kas, protams, skar mājas tēmu, veselību, noteikti vēlēšos, lai visiem pastniekiem, kurjeriem laba veselība, možas, redzīgas acis, ka spēj adresi saskatīt, labi ripojošas mašīnas un spēja loģiski domāt, lai nav tā kā pēdējās četrās dienās, kad katru rītu tika saņemts e pasts – būsim šodien no 9-12, tad jau no 12-15, tad no 15-18, visbeidzot no 18-21, beigās atvainošanās, ka rīt.

Arī vakar visu dienu nogaidīju kurjeru, kuram bija jāpaņem paka uz Latviju, šoreiz izmantoju UPS pakalpojumu. Un viņi – pareizi – neatbrauca, i e-pastu neatsūtīja. Labi, ka ir atreaģēšanas komanda, paldies, Gunita, trīs stundu jautrā saruna nāca par labu, stresu noņēma, tāpat neko mainīt nevaru.

Otra paka, kas jau labu laiku ceļā uz LV, ar’ kaut kur ap Vāciju iestrēgusi. Pasta nodaļas esot noslogotas, kurjeri slimojot u.t.t. Vari kaut uzsprāgt, bet to sauc par nepārvaramo varu. Tāpēc vēlēsim visiem pastniekiem, kurjeriem labu veselību, redzīgas acis, možu prātu, drošu ceļu un labas, drošas, neplīstošas mašīnas, jo viņi ir tas trauslais, tik svarīgais tilts starp mums.

Bet vispār – mēs ar mincēm un namiņa garu gribam visiem novēlēt labu veselību, pilnus punčus pašiem un aizbilstamajiem četrkājainajiem, siltumu – gan fizisko, gan dvēselisko -, kādu jaunu ideju, kas iededz acīs aizrautības liesmu, stabilitāti un mierīgas debesis virs galvas.

Rakstām lielo velmju lapu, esam redzīgi, dzirdīgi pret apkārtējiem. Mums katram ir dotas divas rokas – ar vienu ņemam, ar otru dodam, ar vienu pieturamies, otru pasniedzam kādam. Mēs visi esam viens.

Laimīgu jauno!

Zinu, ka ar dažiem no jums jau visai drīz tiksimies, pavasaris vairs nav tālu!