Pēdas smiltīs

Vakar vajadzēja padomu, spēku, tāpēc paņēmu brīvu vakaru no visiem darbu darbiem un aizbraucu līdz “melnajai” pludmalei. Tur starp lielajiem klints bluķiem bēguma laikā ir tāda īpaša vietiņa, kur pasēdēt, padomāt. Un man laimējās, piedzīvoju vienu no skaistākajiem saulrietiem, kopš esmu šeit.

Es ticu, ka tad, kad mūsu laiks uz zemes ir beidzis, mūsu dvēselēm dota iespēja redzēt, kādas pēdas esam aiz sevis atstājuši – cits bērnos, bērnu bērnos, cits mežos, dārzos, dziesmās, gleznās, traukos. Kādreiz domāju – nez, kādas būs manas pēdas. Nu jau zinu. Pilnīgi noteikti lielākais enerģētiskais nospiedums ir šis rozā namiņš. Drīz būs divi gadi un četri mēneši, kopš esmu šeit, trīs gadi un četri mēneši, kā sākām namiņa tēmu, un 4 gadi un 10 mēneši, kopš daudzi no jums sāka sekot maniem stāstiem, kad, ejot Camino, radās doma, ka mana dzīve būs saistīta ar Ceļu. Visu šo gadu laikā jūsu pēdas ir gājušas – kādas tuvāk, kādas tālāk – bet paralēli manējām. Jūs kopā ar mani esat dzīvojuši līdzi gan gājienam, gan traki jautrajam hospitalero laikam klosterī pie Pūčukiem, un, visu beidzot, baidījušies kopā ar mani negaisa laikā, priecājušies par dabas bildēm, par okeāna spēku. Dažiem jau to izdevies pabaudīt klātienē. Un ir tā smaidīgi redzēt, dzirdēt, kad atbraucēji prasa:

– “Kur ir “Štirlica” māja?”

– “Ā, šie ir tie kamēliju krūmi.”

– “Šī ir tā pludmale.”

– “Es tieši šo istabiņu biju noskatījusi.”

– “Te viss ir tā, kā tu raksti, tik dzīvs.”

Jā, te viss ir dzīvs, ziedošs, dodošs, bet arī ņemošs.

Šo gadu laikā esmu mācījusies darīt to, ko nekad iepriekš nepratu – vispirms jau pacietību, paļaušanos, kas nav vienkārša nekā nedarīšana, nē, tā ir apdomāta rīcība, bet ne visa kontrolēšana, ne visa grozīšana pa savam. Dīvaini, lai kas jādara, tas viss notiek bez kādas iekšējas kurnēšanas, jā, reizēm ir smagi un neziņa, kad asara nobirst, bet tad sēdies mašīnā, brauc tur, kur tikko svaigi rakti grāvji un izmētāti akmeņi, vāc tos, ved mājās, labo iebrukušo kanalizācijas šahtu, piepūt vaigus, ievelc elpu un pēc principa “kā māk, tā runā” dodies pārrunās ar elektriķiem, santehniķiem un visiem citiem labiem ļaudīm.

Visas namiņa ķibeles nav nekas unikāls, mēs te grupās jau ar smaidu apmaināmies ar pieredzēm. Ja māja ilgstoši bijusi bez cilvēka, tas ir likumsakarīgi.

Ar savu pavasara slimošanu esmu iekavējusi stāstus – mazās atskaites par visu, kas izdarīts, nomainīts, sakārtots. Tāpat iekavēta Facebook Casa de Flores lapas sakārtošana, jūlija beigas būs brīvākas, tad apņemos to visu uzrakstīt, sakārtot.

Būs arī stāsti par lidojošo Nansiju un guļošo Liliju.

Bet šobrīd… šobrīd es priecājos, ka namiņš lēnām, bet neatlaidīgi, virzās pareizajā virzienā. Nē, dokumentu joprojām nav, nav arī licences, bet kopīgi ar juristi visu esam paņēmušas savās rokās, bija arhitekte, un beidzot top reālie mājas plāni, ne tās nekam nederīgās lapeles, kur vannas istabas vietā ir balkons un sienas vietā – guļamistaba. Uz rudens pusi sola gatavu, laiku paņems saskaņošanas darbi ar elektriķiem (šis kungs arī bija un saskaitīja i lampiņas, i slēdžus, i kontaktus, i elektroierīces mājās). Tā kā – beidzot reāla kustība, ne tukša salmu kulšana.

Skumji, ka arī šī sezona man aiziet gar degunu. Bet prieks, ka namiņš piepildās ar draugu, paziņu, garāmejošo piligrimu enerģiju, un vēl sāk piepildīt arī otru savu misiju – dot vietu cilvēkiem, kuriem vajag mirkli pabūt ar sevi, padomāt pirms lielo lēmumu pieņemšanas. Vita man neļaus samelot – tad, kad pati cēlos augšā no savas bedres, es izteicu vēlēšanos, ka ļoti vēlos tādu vietu radīt, lai cilvēks, kurš paklupis, pazaudējies, esot drošībā, var sākt celties augšā.

Tā te notiek – atnāca uz vienu nakti, palika uz pusmēnesi, aizgāja spēcīgāks, pārliecinātāks, iekšēji sakārtotāks.

Tas viss ir un būs vēl un vēl. Mēs ar namiņu cenšamies. Es varu daudz, bet ir lietas, ko pat pie labākās gribas viena nespēju. Tā ir smagā apkures tēma un nepareizi ielikto, plāno alumīnija logu, kuri siltumu netur, neelpo, veicina pelējuma rašanos, nomaiņa.

Kad bija arhitekte, mēs daudz runājām gan par siltuma trūkumu, gan par lielo mitrumu, kas ir gana normāla parādība, dzīvojot tik tuvu okeānam, bet namiņā, kā daudzos citos 70., 80., 90. un pat 2000.-ajos gados ķep-ļep celtajos, tas pārsniedz visas normas. Ja mēs ar kaķu meitenēm ziemu vēl varētu pārlaist pirmā stāva istabā, kur ielikta krāsniņa, tad kopumā bez labas apkures un logu nomaiņas namiņš neglābjami iet bojā. Un summa, ko arhitekte “tā uz aci” nosauca, izraisīja nopietnas pārdomas. Es varu tikt galā ar ikdienas rēķiniem, kādu vieglāku remontu, bet šis ir… Njā, pat i nezinu, kā nosaukt. Kopā ar juristi pētām dažādu ES fondu pieejamību, diemžēl visur atduramies uz vecās dziesmas “nav mājas plānu”.

Vakar, atbraucot no pastaigas, sēdēju dārzā, aizdedzu sveci un sajutu, kā namiņa dvēselīte pasniedz savu roku.

“Nepamet, neatstāj.”

Jo, jā, arī šādu jautājumu ar juristi esam izskatījušas. Bet, atbraucot pie manis, pastaigājot, viņa ik reizi nosaka:

“Darbosimies, tas ir tavs.”

Un cits nekas jau neatliks, jo pat “atgriešanās” nauda ielikta sūkņa nomaiņā.

Tā nu mēs abas, rokās sadevušās, sēdējām un vērojām, kā sveces liesma degot izgaismo saziedējušos hortenziju krūmus. Tie pēc kārtīgās apkopes rudenī tagad pasakās ar raženu stāvu un milzu ziedu galvām.

Saaugt, saziedēt, savīties, satīties, atstāt savas puķotās pēdas nospiedumus… Vai to es gribu? Jā, tas ir mans, to es gribu.

Bailes no nosodījuma, vērtējuma kļūst mazākas par bailēm par namiņa likteni, tāpēc sadodamies rokās ar namiņa dvēselīti un pieņemam izaicinājumu.

Pēc dažām dienām man būs dzimšanas diena, tāds mīlīgi apaļi-kantains cipars – 55. Varbūt tu, kas lasi, klausies, vari, vēlies savu pēdu nospiedumus atstāt tuvāk maniem kādas kafijas tases, vīna glāzes, ziedu pušķa vai pat tortes “smagumā”. Okeāns ir liels, bet sastāv no maziem, mazmazītiņiem ūdens pilieniem. Un, ja pilienu daudz…

Mans PayPal konts ir ivetalaicena@inbox.lv, Spānijas un Revolut konti atrodami tepat mājas lapas sadaļā “Par mani”. Pie dāvanas atzīme “donación para el albergue” būtu ļoti vēlama.

Mēs ar namiņu pratīsim pateikties.

Varbūt, ja tava pārliecība, ieņemamais amats, statuss to atļauj, vari dalīties ar ierakstu, pieliekot klāt kādu teikumu no savas puses.

Paldies visiem, kuru pēdas iet paralēli manējām.

Mēs gaidīsim ciemos.