Ko vieglāk mācīties: mīlestību vai pacietību?

Neparasta rosība mājās, pilnīgi jūtu, kā atdzīvojas, elpo katrs stūris un stūrītis. Prātā ienāca asociācija ar kādu multfilmu, kur iekurināja sen nemīļotu krāsni, tā sākumā sprauslāja, klepoja melnus dūmu mutuļus, un tikai pēc tam mazas uguns liesmiņas sāka sprēgāt, pakāpeniski pieņemoties spēkā un skaistumā.

Tiesa, mūsmājās nav tik traki, tik zirnekļi spītīgi – katru rītu atjauno savas mežģīnes. Mūsmājās valda savas sakarības un Visuma svētības likumi.

Tas bija pirms nedēļas, kad, redzot, ka tiešām strādāju, darbojos no sirds, bet diennaktī ir tik stundu, cik ir, un vēl mazāk bez lietus, Visums nolēma atsūtīt man Guntu – latviešu kundzi, kura gāja savu Camino un rezervēja vienu nakti namiņā. Viena nakts nu jau izstiepusies nedēļas garumā. Guntas čaklajām rokām piepalīdzot, tiek uzkopta māja, dobēm tiek skaistas apdobes. Tā mēs raujamies, pēcpuses pret sauli pagriezušas, septiņām sviedru kārtām līstot. Rezultāti priecē. Mēs ar namiņu parādā nepaliekam, izbrīvējam laiku kalnu pastaigām, saulrietu medībām, meža takām. Arī šī ir Camino burvība, un namiņš sāk pildīt savu otru uzdevumu – dot iespēju uzkavēties tiem, kuriem vajag laiku sev, kuri grib atstāt savu enerģijas nospiedumu Camino kopīgajā enerģijā.

Vakar vakarā mūsmājās iebrauca viesi no Latvijas – jauka ģimenīte, kura apbraukā Spāniju, un izvēlējās namiņu par savu naktsmītni uz trim dienām.

Bet ne vienmēr mūsmājās viss tik mierīgi un raiti, mēz būt i lietus, i migla, i pat zibeņi dažbrīd lēkā. Otrdien bija lielo zibeņu diena, pamazām krājies saspringums, datora neesamība (lasīt – mans finanšu avots), mājas dokumentu epopejas n-tā sērija, pašnodarbinātā licences maksas pacelšana, kas tagad sastāda 225+45 eiro mēnesī  + nodokļi, saimnieku ignorance uz dažādām tehniskām problēmām darīja savu.

Jutu, kā manī kāpj un mutuļo ne tā labākā enerģija, bija viedoklis par visiem un visu. Pirmie “atrāvās”, kā es viņus saucu “manu robežu testētāji” ar apmēram šāda tipa vēstulēm “ … ai, man slinkums visu lasīt, atsūti konspektiņu” vai “labie karmas punktiņi, man tikai viens jautājums par saderību (un seko garumgarais problēmas izklāsts)” u.t.t. Parasti esmu pacietīga, bet šoreiz uzsprāgu. Situāciju labāku nepadarīja arī ziņa, ka trešdien brauc kontrole – arhitekte, kura tad noteikts mājas atbilstību man vēlamai nodarbei. Un sākās…

Te jāiedod atkāpe – zem viena jumta ir trīs neatkarīgas mājas daļas, kur teorētiski ir viena adrese, bet praktiski – divas. Pie kam, viena norādīta kā iela ar 19. numuru, otra kā ciems, kurā ir māja ar 19 numuru.

Otra jautrība: mājai ir divi apkures katli – viens trešajai (augšējai) daļai, otrs – vidējai daļai un tai, kur dzīvoju es. Un tieši vidējās mājas adrese ir iela, ne ciems, kā būtu pareizi. Līdz ar to mājai ir piereģistrēta apkure, bet pašas mājas nav. Izburties cauri šīm niansēm pat manai juristei prasīja laiku un nervus. Kaut kā pa kalniem, lejām ar to tikām galā. Loģiski, ka pēc tādas spriedzes normāli pagulēt nebija iespējams. Vēl acis neatverot, neredzot tumšo pelēkumu aiz loga, tik dzirdot ritmisko lietus lāšu bungu rīboņu, bija skaidrs, ka trešdienas rītā modīsies fūrija.

Gaidot arhitekti, abas ar Guntu metāmies mājas stūru un stūrīšu pucēšanā, logu (kopskaitā 26 + stiklotā veranda) atbrīvošanā no Sahāras smilšu un ziedputekšņu dekoriem, kas pēc katras lielās vēja brāzmas paliek rotāt logu rūtis.

Pašā darbu karstumā atnāk ziņa no datora remonta darbnīcas – esot atnākusi baterija, bet tā nedarbojoties, bet tā kā man datoru vajag ātri (remontā 5. nedēļu), tad es varot to paņemt (nesalabotu) uz mājām un, kad pēc pāris nedēļām atnāks, cerams, derīga baterija, atvest atpakaļ.

Šī atkal bija tā reize, kad nodomāju:

“Cik labi, ka nevaru brīvi runāt spāniski.”

Savu attieksmi izteicu, teikuma beigās saliekot daudz izsaukuma zīmju.

Datora remonta hronoloģija: aizvedu uz remontdarbnīcu, jo vairs nelādēja bateriju, sākumā rādīja 5%, tad pāris dienu laikā 0%, un beigu beigās neslēdzās iekšā. Jā, visu salabošot, vajadzēšot pāris dienas, līdz jaunu atsūtīs. Pēc četrām dienām atnāca ziņa, ka jāmainot mātes plate. Labi! Vēl pēc divām nedēļām atnāk ziņa, ka plate nomainīta, bet datora baterija esot beigta, vai es gribot to nomainīt?!

Te nu sūtīju pirmo ziņu ar daudzām izsaukuma zīmēm, ka tas tika teikts jau pirmā dienā, pat pareizi uz lapiņas spāniski uzrakstīts. Pagāja vēl divas nedēļas, un tad šī maģiskā ziņa par nederīgo bateriju.

Kamēr centos maksimāli taktiski uzrakstīt, ko par viņu pakalpojumu domāju, Lakšmi, izmantojot manu rosības pauzi, izspēlēja savu trumpi.

Otrdienas vakarā, kamēr ar Guntu medījām saulrietu, abas kaķu dāmas izklaidējās, dīrājot mazo, ar spalvām pildīto dekoratīvo spilventiņu. Iniciatore pilnīgi noteikti bija Lakšmi, izpildītāja – Nansija. Nansija, kaut liela, ir gana lētticīga un absolūta miera mika, ko mazā pieckapeika (Lakšmi jaunā iesauka) nejauki izmanto. Lai vai kā, tā laime izkaisīta pa divām istabām, sajaukta ar pašu kažoku dārgumiem un driskām no skrāpeles.

Manu omu diez kā neuzlaboja un sakopšanas darbus neatviegloja.

Kamēr es rakstīju atbildes, sīce aši ielīda maisiņā, kur bija savākti visi “dārgumi”, izgāza uz grīdas un labsajūtā, apvēlusies uz muguras, kustinot ķepas, murrāja. Te nu man asaras izsprāga, īpaši izdzirdot piebraucošo mašīnu. Arhitekte – jauna, skaista, netipiski vietējiem – gara auguma – jauna sieviete. Juriste, mani mierinot, teica, ka esot ļoti jauka, runājot angliski. Jauka bija, bet angļu valodā “yes”, “no”.

Sākas mājas inspekcija, stūru uzskaite, protams, nobradāšanās pa Lakšmi nedarbiem, kas viss iekļuva kadrā, fotografējot telpas. Man tecēja kauna asaras, kamēr abas svilpastes, uzskrējušas uz skapjaugšas, aizdomīgi vēroja notiekošo. Nansija tā kā sarosījās ķert sarkano punktiņu no arhitektes aparātiņa. Ar manu mājas daļu ātri tikām galā, un tad sākās…

Izrādās, ka viņai iedoti tie paši nepareizie, no jauna  (otra arhitekta) uzzīmētie plāni, kas jau vienreiz tika noraidīti. Tur, kur jābūt istabai, ir trepes, balkona vietā vannas istaba u.t.t. Nu jau asaras pa maniem vaigiem gāzās un vairs nebija noslēpjamas pie katra arhitektes uzdotā jautājuma “kāpēc te ir tā”, “kas te ir domāts”. Viņa mani mierināja kā mazu bērnu, sakot, ka tagad samērīja, visu sataisīs. Bet te jau sāksies nākamā problēma – kāda būs summa. Ja iepriekš juriste teica, ka saskaņošana izmaksās līdz 500 eiro, tad cik būs tagad, kad praktiski viss jāpārtaisa.

Vakarā, aizbraucot kārtējās saulrieta medībās, ierādīju Guntai skaistu taku un skatu laukumu, pati aizgāju pastaigā gar pludmali. Man vajadzēja mieru un klusumu, izreaģēt trauksmi, atgūt līdzsvaru. Sperot pirmos soļus gar ūdens malu, mani, burtiski vārdā saucot, uzrunāja akmens sirds formā. Paņēmu rokās, sažņaudzu, un tāds siltums izlija pa visu ķermeni. Sakārtosies, es zinu, ka sakārtosies. Pa solītim, viss sakārtosies.

Vakar (ceturtdien) atvedu datoru mājās bez nomainītas baterijas, bez iespējas ieiet programmās, kaut zellis svēti nosolījās, ka viss sakārtots, salikts.

Dusmīga? Nē, nogurusi gan.

Pirmdien epopeja turpināsies, bet šodien ir tas, ko diena dod: siltums, dārzs zied, un mani viesi ir priecīgi par šo vietu pašā Astūrijas sirdī.

Pagājušajā naktī bija skaists sapnis, pie tā kā pie drošas rokas arī turēšos.

Un… jau pēc dažām dienām namiņā atkal būs īpašs viesis, sirds gavilē, pēc pāris nedēļām – mana pirmā retrīta grupa. Gaidu.

Un, kamēr tapa raksts, atnāca mīļš sūtījums un sveiciens manā kontā ar ierakstu:

“Raksti, tas iedvesmai.”

Paldies Evitai, Daigai.

P.s. Jaunā pusmēness formas dobe arī tapusi.

P.p.s. Raksts par māju, dokumentu sistēmu Asturijā taps.