Pilnmēness pārdomas

Februāris, ar katru pāršķiro kalendāra lapu esam tuvāk pavasarim. Ai, jā, skaistais, reibinošais ziedonis. Bet nu jau trīs gadus februāris ir mans īpašais mēnesis, tāda kā dzimšanas diena pusmēneša garumā.

Pirms trim gadiem februārī pirmo reizi satiku namiņu. Tā bija skaista diena, ziedēja kamēlijas, viss mauriņš pie mājas nokaisīts ar sarkanajiem kamēliju ziediem kā sarkanais paklājs Oskara balvas saņemšanas ceremonijā. Nāc, baudi, dzīvo.

Tas bija traki jautrs brauciens kopā ar vēl divām smējējām. Visām trim tā bija pirmā iepazīšanās ar Ziemeļu ceļu, tiesa, gadu pirms Sarmīte bija nogājusi Camino Primitivo. Kopīgi elsām un pūtām no sajūsmas, vērojot okeāna varenos viļņus, klusā pietātē stenējām, esot augstu kalnos, kur ērgļi lidoja zem mums, tieši tādā vietā bija viena apskatāmā māja.

Toreiz iepazinos ar pirmo šejienes mākleru (ne)prasmi. Šaurajā pagalmā, nobraucot pa stāvo piebraucamo ceļu, puisietis tā nolika mašīnu, ka man lielā, nomā paņemtā mašīna bija jāiemanās apgriezt, pa milimetriem izšūpojot starp akmeņaino mājas stūri un kraujas malu, atpakaļgaitā uzbraukt pa stāvo piebraucamo ceļu nebija iespējams. Vismaz ne cilvēkam, kurš pa to brauc pirmo reizi.

Tajā pat dienā nācās vēl vienus sviedrus noslaucīt, kad ceļu aizšķērsoja baļķvedējs. Vienīgā apbraukšanas iespēja – ieslīpi pa grāvja kanti. Aiva gāja pa priekšu, iezīmējot vietas ar stingrāko pamatu, es, zobus, nagus iecirtusi stūrē, dudināju uz priekšu. Kad biju izbraukusi, apskatījos kanti, kājas nodrebēja.

Tieši tā pat vēl pēc gada, iekrampējusies stūrē ar visu, ko var, vētras laikā pa februāra ceļiem, lavierējot starp trakojošajām poļu fūrēm, pierunājusi Zani, iekrāmēju mašīnā abas minces un pateicu ardievas visai sakārtotajai dzīvei, braucot prom nezināmajā, tur, kur sauca sirds balss.

Pirms gada februāra beigās saņēmu rezidenta zaļo kartīti, šogad februārī mana mašīna oficiāli kļuva par spānieti. Pati pie sevis smejos, ka varbūt tad jau nākamgad februārī beidzot būs arī mājas papīri.

Jā, jau pēc dažām dienām varēšu aizdegt divas svecītes – divi gadi namiņā, bet šķiet, ka visa dzīve. Tik ļoti te viss ir mans, tik ļoti sasaucas ar katru manu šūniņu, katru elpas vilcienu. Nezināju, ka tā var mīlēt kādu vietu. Kādam Astūrija ir tikai mazs punktiņš kartē, man – visa pasaule. Nē, nav tā, ka neko citu negribu redzēt , gribu, bet te ir viss, kas man dzīvei vajadzīgs. Esmu reizē notikumu dalībnieks, reizē vērotājs, vēroju, kā mainās apkārtne manu darbību rezultātā, vēroju, kā mainos es apkārtnes iespaidā. Man patīk šīs izmaiņas. Kaut tik veselība turētos, slinkums atstātos un spēka būtu vairāk, jā, zināšanas un prasmes arī noderētu.

Tagad domāju, cik ļoti esmu sevi apzagusi tajos gados, kad iegrimu sevis žēlošanā par to, kas atņemts, pazaudēts , par duncīšiem mugurā. Visu šo laiku būtu varējusi daudz lietderīgāk izmantot, ja ne gluži metināšanu un santehnikas noslēpumus apgūstot, tad vismaz kārtīgi pieķeroties klāt spāņu valodai.

Ir iekrājušies stāsti, notikumi, tāpēc par godu jubilejai svinīgi apsolos uzrakstīt, kas tad ir noticis, kā noticis, kāpēc noticis. Kā vienmēr, rakstīšu, kā ir, vadoties no dienu piezīmēm, bez izskaistinājumiem, patosa. Šajos ierakstos nav ne kripatiņas žēlošanās vai vientulības, jā, ir dienas, kad esmu dūņu rūķītis vai, kā pati smejos, kurmīša noskaņojums. Un tas ir tikai normāli, jo emocijas dzīvo savu dzīvi, vēl neesmu iemācījusies laimīgi trallināt, kad mājā kaut kas saplīst, kad kāja pēkšņi pazūd bedrē pie kanalizācijas šahtas, ko izskalojis lietus ūdens, kad nokrīt apmetuma gabals, kad ūber dārgā krāsniņa nedod gaidīto rezultātu un katra iekurināšanas reize sākas ar krusta pārmešanu sev, krāsniņai, mājai: “Dieviņ mīļo, pasargā, neļauj tai petardei uziet gaisā.”

Nu, jā, tāpēc reizēm ir kurmīša noskaņojums, tad ir divi varianti – paņemt kaķi, adīkli padusē un pazust gultā ar kādu dumju seriālu vai kara filmu, vai ņemt lāpstu un iet rakt, rakt tik ilgi, kamēr stress izzūd topošā skaistuma priekšā.

Vairs neskrienu, bet eju soli pa solim.

Ech, vispār šis ieraksts bija domāts par darbu, bet aizrāvos.

Tad nu tā – šovasar namiņam un namiņā būs piedzīvojumi. Ciemos pieteikušies mana bloga lasītāji, dikti griboties dzīvē to visu redzēt, mani aptaustīt, vai esmu īsta, ne vienkārši izdomāts tēls, būs viens mazais retrīts, viens tāds grandiozāks ar rituāliem, svecēm un šādu un tādu ziepju vārīšanu. Visam šim vajadzēs nopietnu sagatavošanos, tāpēc aprīļa beigās paiešu nost no datora darbiem, arī ar ierobežotu laiku individuālajām konsultācijām.

Bet, lai nebūtu tā, ka pazūdu pavisam, jo gads būs ļoti intensīvs, notikumiem bagāts, un lielākās jautrības sāks notikt aprīļa vidū, laižu dzīvē jaunu projektu ar darbības laiku četri mēneši – stihiju grupas.

Grupās būs divi komplekti sajūtu kāršu. Vai būs manā laika joslā, kā līdz šim – nezinu, tas atkarīgs, vai pietiks laika aprakstīt piecus komplektus. Būs katru mēnesi divas lielās Zoom sarunas par katrai stihijai aktuālajām tēmām, par to, kā uztveram tos vai citus notikumus, par karmiskajiem uzdevumiem, zemūdens akmeņiem, par mērķu izvirzīšanu un daudz ko citu. Būs iespēja redzēt katras stihijas dzimšanas leģendas un kopīgi pārspriest, labāk izprotot sevi, sev apkārtējos cilvēkus. Būsim atbalsts viens otram, iesākot ko jaunu vai nostiprinot esošo.

Otrs lielais projekts – “Mērķi” 8 nedēļu garumā – savu darbu sāks 28.02., un tas būs pēdējais lielais projekts līdz pat vēlam rudenim. Neatliec uz rītdienu savu izdošanos, saki sev “jā” šodien!

Mērķu programma ir mans autordarbs, tas, kā es pati liku sev savus soļus, kā izzināju, kā veidoju ceļu uz namiņu, kā veidoju ceļu, lai ne tikai sasniegtu mērķi, bet ik dienu prastu par to priecāties, arī tad, ja reizēm kurmīša noskaņojums.

Nav lielu vai mazu, nozīmīgu vai nenozīmīgu mērķu, katrs mērķis ir svarīgs, jo tas ir tavs. Mērķis ir arī būt laimīgam/laimīgai savā sakārtotajā dzīvē. Mērķis ir apzināties, ko tad īsti vēlos, kāpēc “citiem ir, bet man nē”. Mērķis ir arī sadzirdēt sevi, prast plānot naudas plūsmu, prast izlīst ārā no destruktīvām situācijām, atbrīvoties no atpakaļ velkošajam piesaistēm.

Tas viss un vēl daudz kas cits Mērķu programmā ar individuālu pieeju katram. Tās nebūs lekcijas, tas būs konkrēts darbs ar jūsu mērķiem.

Nāc, iesim kopā, soli pa solim!

Bildēs – tad, pirms trim gadiem.