Atkal par Ceļa un dzīves paralēlēm.

Vakariņojam. Meitene no Kanādas stāsta par savu pieredzi. Ceļam gatavojusies vairākus gadus, galvenais – iekrāt nepieciešamās finanses. Iešanai atvēlējusi 7(!!!) nedēļas, gribot izbaudīt dabu, senos ciemus, apskatīt pilsētas. Kamēr viņa stāsta, atskan durvju zvans, iebrāžas un nokrīt uz krēsla amerikāniete:

– “Man izdevās!”

– “Izdevās, kas?”, neizpratnē vaicāju.

Ārā līst, trako negaiss… Meitene paskatās:

– “Gribu pēc iespējas ātrāk visu noiet, šodien nogāju 42 kilometrus.”

Jautāju:

– “Bet vai tu kaut ko ceļā redzi?”

Viņa atbild:

– “Mazliet, garāmejot, mans mērķis nav skatīties, bet gan iet.”

Aizdomājos par to, cik bieži pati esmu „skrējusi” – no algas līdz algai, no rudens līdz vasarai, pat neievērojot to, kas pa vidu. Nu jau vairākus gadus baudu, vairs neskrienu.

Dzīve nav maratons, dzīve ir mūzika, deja, garšīga, ar baudu dzerama kafija, zemenes ar putukrējumu, pelde mēnessgaismā… un vēl, un vēl, un vēl… Tā tās atbildes nāk.