Joprojām silta atvasara, var lencīškreklā staigāt , bet siltas zeķes kājās prasās , zeme pielijusi , auksta . Tagad labāk saprotu astūriešus , kuri joprojām staigā pa pagalmiem madreñas. Būs man ar tādas jāiegādājas , tik staigāt mācīšos pa kluso , tumsiņā 😉.
Esam vēl soli tuvāk pavasarim , ziemas narcises saziedējušas, dārzs smaržo , naudas koks pumpurus briedina un trakā bumbiere , tikko kā raženi noražojusi , saplaukusi ziedos . Bitēm prieks , tās zum katrā ziedā, bet man mazliet skumji , kā palīdzēt kokam spēku saglabāt . Ziedus nost neraušu , ja koks izdomājis ziedēt , tad viņam tā vajag , es lūkošu , kā atbalstīt !
#100LaimīgasDienasNamiņā – 14. diena
Citi raksti
14.06.2023. Lūzuma punkts, turpinājums
No rīta paskatos plānotāja un rakstu saimniekam ar lūgumu neieplānot mājas apsekotājus līdz 02.06., jo visas dienas jau sarakstītas ar darbiem. Atnāk ziņa “labi”. Vēl pēc pāris dienām atnāk ziņa, ka rīt, tas ir, 31.05., būs abi kontrolētāji klāt. Ievelku elpu, pastāvu plankā, lai “nolaistu tvaiku” un vēlmi uzrakstīt visu, ko par viņu domāju. Un domāju es daudz un krāšņi, te pat vairs nav teiciens “man ir jūtas”, te prasās pēc lielās enerģētiskās pannas. Kamēr pārgrupēju darbus, atnāk ziņas no jaukas Latvijas piligrimes, ka labprāt šo nakti pavadītu namiņā un, ja vēl vakariņas, tad pavisam labi. Ievelku elpu...
11.01.2022. Atā, rūķi!
Katrai pasakai, pat Ziemassvētku, pienāk beigas. Tā beidzas, lai sāktos jauna, un es ticu, nē, es zinu, ka būs. Mani rūķi piekrāmētām somām, ne bez mazas adrenalīna devas, devušies atceļā uz Latviju, es – atpakaļ savos darbos. Rīt būs jauna diena, mēs atkal ar mincēm un namiņu četratā, ai, nē, piecatā, jo Nansijas aste joprojām dzīvo savu dzīvi, rūpēsimies viena par otru, bursim pasakas, rušināsim dārzu. Rīt būs neierasts rīts bez kopīgas kafijošanas un filozofiskām apcerēm, tomēr ikkatrs mājas, dārza stūrītis saglabās atmiņu par traki gardajiem smiekliem, kas lika smaidīt arī garām ejošajiem kaimiņiem, ceļiniekiem. Mana mazciema iedzīvotāji ir pārliecināti, ka Latvijā dzimst, dzīvo traki enerģiskas, bezgala talantīgas un jautras sievietes. Un tas ir tik garšīgi, tik garšīgi!
17.02.2022. Pilnmēness pārdomas
Februāris, ar katru pāršķiro kalendāra lapu esam tuvāk pavasarim. Ai, jā, skaistais, reibinošais ziedonis. Bet nu jau trīs gadus februāris ir mans īpašais mēnesis, tāda kā dzimšanas diena pusmēneša garumā. Pirms trim gadiem februārī pirmo reizi satiku namiņu. Tā bija skaista diena, ziedēja kamēlijas, viss mauriņš pie mājas nokaisīts ar sarkanajiem kamēliju ziediem kā sarkanais paklājs Oskara balvas saņemšanas ceremonijā. Nāc, baudi, dzīvo. Tas bija traki jautrs brauciens kopā ar vēl divām smējējām. Visām trim tā bija pirmā iepazīšanās ar Ziemeļu ceļu, tiesa, gadu pirms Sarmīte bija nogājusi Camino Primitivo. Kopīgi elsām un pūtām no sajūsmas, vērojot okeāna varenos viļņus, klusā pietātē stenējām, esot augstu kalnos, kur ērgļi lidoja zem mums, tieši tādā vietā bija viena apskatāmā māja.
13.11.2020. Arī Paradīzē slimo.
Rudens nekad nav bijis mans gada laiks. Jā, ir jau skaists tas lapu zelts, košās krāsas, tā īpašā ne ar ko nesajaucamā smarža, miglā tītie rīti un gājputnu kāši, bet pārsvarā tas ir drēgnums, ap stūriem aurojošs vējš, lietus, dubļi, ja esi laukos, vai peļķu pilnās ielas, ja esi pilsētā. Izskatās, ka nekas sajūtās nav mainījies, arī dzīvojot šeit.