Joprojām silta atvasara, var lencīškreklā staigāt , bet siltas zeķes kājās prasās , zeme pielijusi , auksta . Tagad labāk saprotu astūriešus , kuri joprojām staigā pa pagalmiem madreñas. Būs man ar tādas jāiegādājas , tik staigāt mācīšos pa kluso , tumsiņā 😉.
Esam vēl soli tuvāk pavasarim , ziemas narcises saziedējušas, dārzs smaržo , naudas koks pumpurus briedina un trakā bumbiere , tikko kā raženi noražojusi , saplaukusi ziedos . Bitēm prieks , tās zum katrā ziedā, bet man mazliet skumji , kā palīdzēt kokam spēku saglabāt . Ziedus nost neraušu , ja koks izdomājis ziedēt , tad viņam tā vajag , es lūkošu , kā atbalstīt !
#100LaimīgasDienasNamiņā – 14. diena
Citi raksti
06.05.2022. Ko vieglāk mācīties: mīlestību vai pacietību?
Neparasta rosība mājās, pilnīgi jūtu, kā atdzīvojas, elpo katrs stūris un stūrītis. Prātā ienāca asociācija ar kādu multfilmu, kur iekurināja sen nemīļotu krāsni, tā sākumā sprauslāja, klepoja melnus dūmu mutuļus, un tikai pēc tam mazas uguns liesmiņas sāka sprēgāt, pakāpeniski pieņemoties spēkā un skaistumā.
11.09.2020. Skumjas, nedaudz jau var...
Aha, noķēra gan mani septembrī augusta nostaļģija. Pat nezinu, kas pie vainas - varbūt dīvaini siltā nakts ar tāl-tāli atpazīstamu rudens smaržu, varbūt aptrakušie putni, kas līdz ar pirmajiem saules stariem čivina kā traki, bet varbūt tik bieži vēstulēs lasītie jautājumi: vai Tev tiešām tur nav skumji, vai tiešām viss patīk, vai nejūties vientuļa, bet varbūt Facebook atmiņas par manu Camino...
01.06.2020. Melnās dienas.
Jau pāris nedēļas garastāvoklis ir tāds, nu, ne gluži mušmires ēst, bet smaidīt arī negribas. Viss sākās pirms divām - trim nedēļām...
02.10.2020. Dzīves riču-raču.
Kaimiņu gailis vēl nav atjēdzies no iepriekšējās vētras, kad nākamā jau klāt. Nu jau man šķiet, ka katra nākamā ir trakāka par iepriekšējo. Skaitu pātarus, lai durvīm stikli neizbirst. Taisnība Ziedonim ir par tām mazām laimītēm, ja tādas tiek, kaut viena katru dienu, tad var aizmigt ar smaidu, ar smaidu arī pamosties.