Ik rudens hortenziju pucēšana . Nezinu , cik sen stādītas , stumbri resni , cieti , dažkārt ar cirvi jākapā. Daži jau tik veci , ka asnus vairs nedzen , bet paši vēl sīksti turas , nomācot visu ap sevi .
Līdzīgi kā dzīvē ar vecām piesaistēm , ieradumiem – sen vairs nederīgi , bet prātu aizņem , nedodot vietu jaunām domām .
Griezu , kapāju , krāvu , līdz parādījās mazs logs uz pasauli . Un , ja reiz logs , aiz tā vienmēr būs kāds , kurš sveicinās .
Novācot veco , mazam rozes pumpuram ( sazin kā džungļos gadījies ) dota iespēja uzziedet . Pacietība, izturība būs atmaksājusies 😉
#100LaimīgasDienasNamiņā – 15. diena
Citi raksti
28.02.2021. Pavasaris.
“Oi, tūlīt nomiršu. Mammīt mīļo, man gals klāt. Oiiii,” klausulē skan Lilijas balss, kas gluži pēc mirējas neizklausās. Ak, jā, pareizi, šodien sestdiena, un mums bija sarunāts doties pastaigā, bet man iekavējušies darbi...
16.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”
Solis n-tais, sazin kurais, esmu pazudusi izplatījumā
Jau rakstīju, ka pēdējie divi mēneši ir spriedzes pārpilni. Vienlaicīgi ejam finiša taisnē ar visām iesāktajām lietām, un gluži spāniskā garā viņi dokumentus izskata, atbildes raksta 3-5 mēnešus, bet man viss prasītais jāiesniedz 5 - 10 dienu laikā. Tad nu jožu ar papīriem pa trim dažādām pilsētām un pilsētelēm - Cudillero, Avilesu un Gijonu. Gadās, ka kāds aprakstīts papīra gabals jānes uz n-iestādes otro stāvu, bet jāapzīmogo pirmajā, kamēr izsēžu rindu otrajā stāvā, darba laiks pirmajā ir beidzies, nākamajā dienā no rīta zvans uz iestādi izņemt pieraksta numuriņu (labi, ja var dabūt), un atlieku visus darbus, konsultācijas un joņoju iesniegt dārgo papīra stērbeli.
06.05.2022. Ko vieglāk mācīties: mīlestību vai pacietību?
Neparasta rosība mājās, pilnīgi jūtu, kā atdzīvojas, elpo katrs stūris un stūrītis. Prātā ienāca asociācija ar kādu multfilmu, kur iekurināja sen nemīļotu krāsni, tā sākumā sprauslāja, klepoja melnus dūmu mutuļus, un tikai pēc tam mazas uguns liesmiņas sāka sprēgāt, pakāpeniski pieņemoties spēkā un skaistumā.