Ik rudens hortenziju pucēšana . Nezinu , cik sen stādītas , stumbri resni , cieti , dažkārt ar cirvi jākapā. Daži jau tik veci , ka asnus vairs nedzen , bet paši vēl sīksti turas , nomācot visu ap sevi .
Līdzīgi kā dzīvē ar vecām piesaistēm , ieradumiem – sen vairs nederīgi , bet prātu aizņem , nedodot vietu jaunām domām .
Griezu , kapāju , krāvu , līdz parādījās mazs logs uz pasauli . Un , ja reiz logs , aiz tā vienmēr būs kāds , kurš sveicinās .
Novācot veco , mazam rozes pumpuram ( sazin kā džungļos gadījies ) dota iespēja uzziedet . Pacietība, izturība būs atmaksājusies 😉
#100LaimīgasDienasNamiņā – 15. diena
Citi raksti
10.07.2024. Mazās ainiņas
Vakar no rīta lija, tad brangi cepināja, tad atkal lija visu nakti. Šobrīd mostas diena, ir cerība, ka bez dušas, kaut gan mākoņi sola citu. Mēs gaidām četras smējējas, kalnos kāpējas, pa viļņiem lēkājošas gavilētājas.
19.12.2021. Laimes dažādās sejas
Mēsli, beidzot ir mēsli… Nē, ne tie, kuros iemanos iekulties, vai kurus tik devīgi man Visums dažādu ļaužu izskatā piespēlē. Ir īstie mēsli, no kuriem ogas briest un puķes plaukst. Jau labu laiku šī tēma mani ļoti, ļoti nodarbina. Kad ciemojās Jekaterina, bijām gatavas pat no vienas kūtiņas čiept. Pāris reizes aplauzos, jautājot kaimiņam - tam, kas Štirlica vīrs.
Facebook atmiņas stāsta , ka pirms četriem gadiem , es, savākusi krietnu kaudzi ar dokumentiem , atļaujām , devos 500 + km braucienā , šķērsojot triju provinču robežas , pēc mazās lūšu meitenes Nansītes . Toreiz , i iedomāties nevarēju , kādu prieku , mieru , draiskulību un neizmērojamu uzticību , mīlestību viņa ienesīs . …
No rīta Laila mani pamodina tikai ar otro piegājienu. Alberģis pilns, ap 150 cilvēkiem, jau no vakara skaidrs, ka klusuma pēc 22.00 (kā paredz noteikumi) nebūs. Nu, neko, iebāžu ausīs aizbāžņus, galvu zem lakata un mēģinu aizmigt.