Ik rudens hortenziju pucēšana . Nezinu , cik sen stādītas , stumbri resni , cieti , dažkārt ar cirvi jākapā. Daži jau tik veci , ka asnus vairs nedzen , bet paši vēl sīksti turas , nomācot visu ap sevi .
Līdzīgi kā dzīvē ar vecām piesaistēm , ieradumiem – sen vairs nederīgi , bet prātu aizņem , nedodot vietu jaunām domām .
Griezu , kapāju , krāvu , līdz parādījās mazs logs uz pasauli . Un , ja reiz logs , aiz tā vienmēr būs kāds , kurš sveicinās .
Novācot veco , mazam rozes pumpuram ( sazin kā džungļos gadījies ) dota iespēja uzziedet . Pacietība, izturība būs atmaksājusies 😉
#100LaimīgasDienasNamiņā – 15. diena
Citi raksti
12.10.2020. Vēlmes un izvēles.
Vakar apritēja mēnesis, kopš tā septembra rīta, kad namiņā ieradās īrnieks. Tā kā līgums tik’ uz vienu mēnesi, sagaidot puslīdz pieņemamu laiku, dodos klauvēt pie durvīm, uzzināt tālākos plānus. Klauvēju vienu reizi, otru - klusums, atslēga durvīs. Klauvēju trešo reizi, tad uzmanīgi veru durvis.
16.09.2022. Kārtējās atšķirības vietējo un manā dzīves uztverē
Kad pa punktiem, pa stundām salikta visa nākamā nedēļa, kur bez manu mīļo jaunlaulāto ierašanās pirmdien trešajā mājas daļā iemitināsies divas burvīgas mana bloga lasītājas, kurām kaut kad nedēļas vidū pievienosies vēl viens jauks pāris (jūtat menedžmentu, ja?!), šodien zvana juriste ar ziņu, ka otrdien gaidāma kārtējā komisija. Pārcelt dienu nevaru, tā izlēmuši.
Esam sveikas un veselas, vakardien piedzīvotais kā ļauns sapnis pagaisis. Neskatoties uz gana bēdīgo veselības stāvokli un nejēdzīgajiem laikapstākļiem, paguvām visu izdarīt, apskatīt. Iespaidi spēcīgi un daudz. Tālākais likteņa rokās. Solīti spēru, pie durvīm pieklauvēju...
Es esmu/ būšu roze , kas vērsies lēnām , pa ziedlapiņai , kā mans Claude Monet .Kaut kad rakstīju , ka , reizēm tas , ko domājam , esam galapunkts , ir tikai pietura . Bet to apjaušam tikai pēc laba laika .Es nezinu , rīt būs mācību procesa galapunkts vai pietura . Lai kas …