Tāpat vien
Agrs svētdienas rīts, nejaukais kraukļu pāris, pareizāk sakot, abi pāri, nolēmuši uzrīkot kopīgo izlamāšanos tieši pretī manam guļamistabas logam.
Negribīgi, slinki atveru vienu aci – šorīt ar sauli esam solidāras, arī viņa tik tikko plakstiņus ver, gar dzīvības koka tumši zaļajiem zariem kā nebēdnīga maza meitene, kas nolēmusi pārbaudīt, vai tik kumodē nav palikusi kāda konfekte, vijas un tinas maigi rozā rīta gaisma.
Nansija, skaļo ķildu iztraucēta, paceļ galvu, saviebusi degunu, novērtē situāciju un atkrīt atpakaļ miegā, bet drošs paliek drošs, spēļkociņam uzliek virsū ķepu, tā teikt – ka tik sīkā nenozog. Bet “sīkā” saldi čuč, ieritinājusi degunu mīkstajā rozā pledā. Viņa ir mana bērnības kopija – man arī vajadzēja vienmēr kaut ko siltu, mīkstu pie deguna gala, lai aizmigtu, laikam tāpēc vienmēr kaķi bijuši, viņu kažoki tādi ir.
Ķērkšana aug augumā, un, lai kā negribas, ceļos. Nansija sprintera ātrumā pašaujas man garām un dīžājas pie dārza terases durvīm, piedzīvojumi gaida.
Dārzā tāds patīkams svaigums pēc vakardienas negaisa un pirms šodienas svelmes. Nedaudz ir uzlijis, tik tā, lai putekļus noskalotu, bet puķēm ir gana, košajos ziedos mirguļo lietus lāses, zaļās lapas kļuvušas košākas, smarža – spēcīgāka. Dobes zum, kamenes čakli strādā, pat pāris bites manīju – tas tā priecē.
Manas domas pārtrauc balsis, kas nāk aizvien tuvāk un tuvāk – pirmie rīta piligrimi iet cauri ciematam. Es, stāvot pie ābeles, viņu acīm nemanāma, varu vērot: aiziet vācu valodā runājoša jauniešu grupiņa, aiz viņiem, smagi liekot soļus, nedaudz pieklibojot, jauns, gaišmatains vīrietis nes plecos milzu sarkanu mugursomu. Kājas apsaitētas, balstās uz nūjām un smagi, smagi liek soļus, pēc mirkļa nāk jauna dāma ar mazliet smieklīgu salmu cepurīti galvā, pie mugursomas ar saspraudēm piestiprinātas žūstošās drēbes, mēs sasmaidāmies, novēlu tradicionālo “buen camino”.
Jau pagriezos uz mājas pusi, lai dotos pēc rīta kafijas, kad izdzirdu sarunu angļu valodā:
Paskat, kāds skaists dārzs, interesanti. kas te dzīvo? Paskaties, te gliemežvāks uz sienas, laikam piligrimi to salikuši. Kur var dabūt akmeņus? Paskaties, tur grāvī nav?
Es smaidu, jo atcerējos sevi piecus gadus atpakaļ, kad gāju savu Camino, vēroju mājas, pagalmus un domāju:
Kā ir – dzīvot CEĻA malā?
Tagad zinu, TAS IR BRĪNIŠĶĪGI!!! Lai arī izaicinājumu ir vairāk, kā mana blondā galva spēj uztvert.
Lai svētdienīga svētdiena!
Ak, un vēl viss smaržo pēc svecēm – augu, aromātisko eļļu smarža savijusies tādā buķetē, ka tā i prasās ienirt. Pēc triju gadu pauzes esmu atgriezusies aromātu pasaulē.
