Satraukums par rīta sarunu , laupīja nakts miegu.
Ir tadas sarunas, ko gaidi, bet arī satraukumam ir vieta .
Pārdomas . Klusums . Bet šim laikam tas piestāv .
Manī ir apņemšanās , līdz gada beigām padarīt iesāktos , nepadarītos darbus , tas skar arī nepabeigtos ierakstus . Fuuuu
Vienu lielu darbu padarīju , apaļo galdu , kuru nekādi nevarēju no virtuves istabā dabūt – durvis pa šauru , ja izceltu , iedabūtu , bet spēka par maz , tomēr iedabūju 🙂. Ja nevar pa durvīm , var pa logu !
Nedaudz piepūtu vaigus , pastenēju un ir !
Uzklāju vecāsmātes izšūto galdautu , uzliku Amītes dāvāto stikla trauku ar apelsīniem , centrā – Ivetas dāvāto Dieva zīmi un istaba iemirdzējās .
Rīt turpināšu . Solītis aiz soļa, reizēm jātipina , reizēm kā ezim , jāguļ mērķa virzienā , lēni , bet eju !
Tikai katrs pats varam izravēt nezāles savā ceļā. Un tā ir izvēle – pieliekties , izravēt , vai pārlepni paceltu galvu iet un klupt, skaļi vaidot , cerībā , ka kāds nāks un padarīs darbu tavā vietā .
Kamēlijas zied un naudas koks arī !
Citi raksti
Pār kalniem, apāvusi ledus kurpes un uzmetusi krusas sagšu uz pleciem, nāk ziema. Kur tā elpu uzpūš, tur leduspuķes rotājas; kam ar roku pieskaras, to ievada atpūtā. Pagājušajā naktī tā gāja garām namiņam. Nedēļu ilgušās lietusgāzes nomainīja krusa — tā rībēja, dārdēja pret palodzēm, mašīnas jumtu, sitās pret stikliem, draudot tos izsist. Skurstenī gaudoja vējš, grabēja durvis, un pie ārsienas piestiprinātais puķpods mācījās lidot. Tikai svečturis ar ielikto sveci senču piemiņai palika savā vietā.
Neparasta rosība mājās, pilnīgi jūtu, kā atdzīvojas, elpo katrs stūris un stūrītis. Prātā ienāca asociācija ar kādu multfilmu, kur iekurināja sen nemīļotu krāsni, tā sākumā sprauslāja, klepoja melnus dūmu mutuļus, un tikai pēc tam mazas uguns liesmiņas sāka sprēgāt, pakāpeniski pieņemoties spēkā un skaistumā.