25.08.2020. Politika un daba, 1. daļa.

Mani pirmie nopietnie viesi pošas mājup. Atvadīšanās, tās vienmēr, kaut nedaudz, bet ienes smeldzi, un, pavadot ar acīm auto, domāju, kā tālāk viss iegrozīsies, vai jaukajam pārim būs vēl tā iespēja atbraukt. Palika tik daudz neapskatīta, neparādīta. Manas pārdomas pārtrauc Lilijas zvans, viņai šonedēļ garās brīvdienas, un tas jau pa gabalu smaržo pēc lieliem piedzīvojumiem.

02.07.2023. Viesi namiņā - 1. daļa

Nu, ko! Dāmas vēl gaisā, bet man jau piedzīvojumu pilns snīpis un pēcpuse ar. Kāpēc pēcpuse? Sulas pudele izlija, nācās strauji bremzēt. Reizi pa reizei (un šogad tas būs daudz) jāizlien no manas mazās, mīļās kabatparadīzes.

31.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 10

Vētra, dūmi, daudz, daudz ugunsgrēku. Mazā, mīļā Astūrija liesmās. Naktī dega lielais kalns Naranco pie pašas Oviedo. Vakar pēcpusdienā līdz mums nonāca lielās vēja brāzmas, ārā ap 25 grādiem, ne pilītes lietus. Vadot Zoom nodarbību, nācās uz mirkli atstāt grupu un skriet ārā skatīties, kas notiek, deguma smaka bija tik spēcīga, ka šķita, ka uguns te pat jau Santa Ana kalnā. Par laimi, nē, tik milzu dūmu mutuļi, vēja nestie, ietina visu ciematu biezā, necaurredzamā, smirdīgā masā. Pirms došanās gulēt sapakoju mašīnu - kaķiem ēdamo, būri, ja nu kas. Naktī abas dāmas gulēja, cieši piespiedušās man klāt, dzīvnieki jūt.

08.06.2022. Retrīts

Žēli čīkstot, lēni aizveras durvis, dārzā, namiņā iestājas dīvains klusums. Pat bezkaunīgās vārnas nedaudz apmulsušas, manas abas kaķes, kaklus izstiepušas, lūr aiz stūra: “Vai t’ neviena nenāks, kur visas palikušas, tak pusdienlaiks.” Divas nedēļas namiņā čaloja sarunu upes, dārdēja, īpaši vakaros, smieklu pērkoni, virpuļoja daudz, daudz sievišķās maģiskās enerģijas, kaut kas tāds ne tikai namiņā, visā mazciemā un varbūt pat lielciemā nebija pieredzēts. Man tas uzvēdīja atmiņas no tiem laikiem, kad vadīju grupas klātienē. Ech, tas tik bija piedzīvojums.