Ir dienas , kad vienkārši jāelpo .
Meklējot to , kas pazuda no degunpriekšas , atradu to, ko nemeklēju !
#100LaimīgasDienasNamiņā – 21. diena
Citi raksti
29.04.2024.-30.04.2024. Liebe Traum
Nelīst, vējš pierimis un saule dāsni jo dāsni aplaimo ar savu siltumu. Bauda. Mēs ar Guntu to svinam, dziļā meditācijā pret debesīm paceltiem dibengaliem un deguniem zemē, katra savā dārza stūrī. Gunta dresē nezāles ielas daļā, gar ūdens noteces reni, es pa dārzu, ik pa brīdim pamainot meditācijas raksturu - kapli aizstājot ar trimmeri, kamēr tā akumulators lādējas, pļaujmašīnu, atkal kapli. Tā pagāja dienas lielākā daļa, tāpēc pusdienvakariņas godam nopelnītas. Garšoja lieliski - kartupeļu pankūkas ar tītara krūtiņu zilā siera un muskatrieksta mērcē. Laiski izlaidušās pēcpusdienas saules staros, pļāpājām par šo un to, līdz manu skatu piesaistīja divi pilgrimi, kuri nāca ne no pareizās puses un gāja ne uz to pusi.
07.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”
2. solis no 45
Naktī pamodos no ledainas sajūtas degungalā. Aiz loga tumšas, tumšas debesis ar miljons zvaigžņu podziņām. Skaisti, bet auksti, aiz loga 7 grādi. Ātri ieslēdzu apsildāmo palagu, un jau pēc mirkļa gulta kļuva patīkami silta, arī abas kaķu dāmas, sasilušas, atļāvās izbāzt galvas no segas apakšas. Rīts nāca ar labām ziņām -viens no paziņu paziņām “nomedījis” kārtējo meistaru, kurš esot gatavs izdarīt darbu un palīdzēt visus materiālus sagādāt. Elpoju un apturu vēlmi laisties neprātīgā laimes dejā. Pag, Iveta! Vispirms lai atbrauc, izdara darbu, tad i dejosi.
Līdz ar otro Adventi , Asturijā ienāca ziema. Kalnos snieg un puteņo, dažas pārejas slēgtas, vietējie vingro ar sniega lāpstām . Lejā, pie okeāna jau trešo dienu vētra dejo , rauj pa gaisu visu , ko vien spēj . Kaķes īdzīgā omā, pa brīdim ārā izskrien , tad brēcot , prasās iekšā. Vienīgā izklaide - …
09.05.2025. Kamēr ieraksti lēnām top, mazais ieskatiņš
“Tikai nedzen mani kalnos, pakaļējā šasija netur,” tā telefona klausulē brēc Inga. “Es staigāju, bet lēnām, bet es iešu,” tā Tanita. Braucām uz skaisto Cares taku. Es izvēlos priekš sevis kā šofera grūtāko ceļu - braukt uz takas augšējo galu, toties viesiem vieglāka iešana, ainaviskāki skati un burvīgs krodziņš brokastu kafijai un ļoooti gardām pusdienām. Pie kam, tā kā braucu šeit jau piekto gadu un ne vienu vien reizi sezonā, man tiek bezgala gards vīns, ko saimnieks, piemiedzot ar aci, sauc par “el agua espacial” . Visiem citiem - parastais mājas vīns (arī gards, ne tuvu “el agua espacial”).