Laimes dažādās sejas
Mēsli, beidzot ir mēsli…
Nē, ne tie, kuros iemanos iekulties, vai kurus tik devīgi man Visums dažādu ļaužu izskatā piespēlē. Ir īstie mēsli, no kuriem ogas briest un puķes plaukst.
Jau labu laiku šī tēma mani ļoti, ļoti nodarbina. Kad ciemojās Jekaterina, bijām gatavas pat no vienas kūtiņas čiept. Pāris reizes aplauzos, jautājot kaimiņam – tam, kas Štirlica vīrs. Saku:
Es gribētu NOPIRKT vistu mēslus. Cik?
A šams atbild:
Nē, nepārdošot, pašam vajag.
Nu, labi, kivi, saprotu, nepārdod, nokrīt zemē, sapūst vai vistām atdod, bet vistu mēsli?… Bet, ko gan es, no nezināmas izcelsmes valsts atbraukusī, daudz saprotu par vietējo vajadzībām.
Tā nu skumji lūkojos uz vistu kūtiņas pusi un naski skrēju pa meža taciņu ar ķeseli rokā ik reiz, kad garām aizjāja zirgi. Savām dārgajām (visās nozīmēs) peonijām, lilijām, gladiolām barību pirku veikalā, un tas bija ļooti dārgi. Nācās taupīt uz visu, bet puķēm ēst ta’ gribas.
Tā nu laidos iekšā interneta dzīlēs, meklējot visu ar atslēgas vārdiem “caballos en Asturias”. Līdz uzgāju, ka salīdzinoši netālu no manas mājas ir zirgu izjādes. Ahā, kur zirgi, tur mēsli, viss, kas vienai gruntīgai latviešu puķkopei vajadzīgs. Bet, paturot aiz auss, ka, a ja nu mēsli pašiem vajadzīgi, varbūt te no tiem kādu jaunības un jautrības eliksīru gatavo, izdomāju viltīgu gājienu.
Redz, deguna galā Ziemassvētki, tad nu abiem saviem viesiem izdomāju dāvināt dāvanu, kas droši izies cauri visām muitām, laika zonām, nesabojāsies ledusskapī, nekrās putekļus skapju plauktos – dāvināšu sajūtas – izjādi pa eikaliptu mežu.
Nu, ko, izdomāts ir, tagad tik atliek cerēt, ka mana spāņu valodas prasme atļaus šo ideju realizēt.
Kā par brīnumu – izdevās arī, ne bez pārpratumiem, bet mani mierināja, ka pie zirgu tēmas nekas rupjš nevar sanākt, ja nu vienīgi zirga vietā pateikšu “jūrascūciņa” vai “skumbrija”. Nu, jā, visai amizanti varētu skanēt – “vēlos izjādi ar divām skumbrijām”, bet, ņemot vērā, ka te gaismas instalācijās ziemeļbrieži velk laivu – kas ir, ar to braucam -, tad nekas traks.
Un tā – vakar devāmies izbaudīt pirmās Ziemassvētku dāvanas. Tā kā šķidrā valūta – upeņu balzāms – sen jau beidzies, pasitu padusē Laimas konfekšu kasti, plati smaidot “Hola, hola, buenas tardes,” vicinot rokas, mēģināju noteikt, kurš no visiem ļautiņiem, kuri rikšo ap mums, ir galvenais. Izrādās, tā ir Sāra – smalka, runīga, enerģiska spāniete ar teicamām angļu valodas zināšanām. Ir tak sivēnam laime.
Kad jau bijām sasēdinājušas Kriksi un Gunitu zirgos, es tā kautri ieminējos, vai varētu tādu sensitīvu jautājumu uzdot. Sāra paskatās uz mani, sarauc uzaci:
Nu, jā, kas uz sirds?
Stumju konfekšu kārbu pa priekšu un bijīgi čukstu:
Vai varētu zirgu mēslus nopirkt?
Un ar siekalainu aci (nu dien, šķiet, ka varēja redzēt, kā tās tek pa manām acīm) vēros uz svaigajām dārgumu čupiņām pie zirgu kājām. Tāda bagātība!!!!
Sāra pārprasa – ko, ko man vajagot?
Saku – nuuu, tos estiércol de caballo, – turpinu bubināt – es te jūsu kaimiņiene no Rellayo, man būs viesu nams piligrimiem, es taisu dārzu, stādu puķes, un man vajag tos mēslus.
Pati pieķēru sevi, ka runāju aizvien klusāk aiz bailēm, ka, ja nu ko nepieklājīgu prasu.
Sāra pa to laiku atvērusi konfekšu kasti, aizstūķējusi aiz vaiga saldumu, izplūst sajūsmā:
Mēslus, o, es tev tos nepārdošu, (te nu mana sirds gandrīz pamira), es tev tos tā pat iedošu, brauc un ņem, cik vajag!
Oooo, lai slavēts Ūsiņš!
Baidoties, ka Sāra varētu pārdomāt, sarunājam, ka braukšu jau rīt (šodien).
Tā nu šodien, norakusies kā kurmītis pa dārzu, vakarpusē jūdzu pelēcīti un braucu pēc labumiem. Ko teikt – kamēr saraku, sakrāmēju mašīnā, pēc tam izkrāmēju, mugura čīkstēja, rokas īdēja, bet smaids un prieks par manām puķēm atsver visu. Šī bija tikai pirmā no visām kravām, būs vēl, līdz visas puķu gultiņas tiks sakārtotas.
Vēl pa ceļam iegriezāmies eikaliptu mežā, sagriezu zariņus draugu pasūtījumiem. Tiks visiem gribētājiem.
Nu, re, ja labi meklē, tad pat mēslos var laimi atrast.
Un vēl – pārkāpu pāri savai nedrošībai un teicu Sārai:
Tu man patīc, būsim draugi.
Viņa piekrītoši pamāja.
Nākamreiz vedīšu kaut ko no pašceptajiem labumiem, kas zina… kur zirgi, tur ne tikai mēsli, reizēm karaļi trāpās….
Priecīgu, mierīgu un mīļu trešo Adventu. Fonā “Dod pieci”. Lepna par savu meitu, uz brīdi izdevās ieraudzīt…
