Ne katru dienu gribas būt čaklītei , varītei , bet , ja atrodu pareizo motivāciju , darbi sokas . Šodien par mazajiem laimes mirkļiem . Ir , kuri uzzibsnī kā sērkociņš, tad pagaist , atstājot siltumu sirdī . Bet ir tādi , kas spoži uzmirdz , dziestot sadalās simtos mazos zibšņos , kas veido katras dienas laimības sajūtas !
Citi raksti
Pirms dažām naktīm sapnī redzēju savu Uguns saimi. Tās bija tādas sajūtas, kuras neizstāstīt, tikai sajust. Tik daudz siltuma, mīļuma, apskāvienu un rimtuma. Tā negribējās mosties, pat apraudājos, kad Lielais Laiks mani izmeta no sapņa. Pat lūpiņu uzmetu.
Ir notikumi ,kuru jēgu ieraugām tikai pēc laika. ....viņas acu skats, maigais pieskāriens manai mugurai izsauca asaru strautu no manām acīm. "Tev sāp?” viņa - smalka, maza auguma kundze ar skaistiem, bieziem, lokainiem matiem, kuros laiks ievijis baltas takas, jautāja. Papurinu galvu, nesāp, tikai kaut kas dvēselei pieskārās.
11.05.2020. Sadzīves ainiņas.
No rīta, kā parasti - pirms sešiem, pamodināja abu kaķu rīta taure. Kopš atklājušas verandu, līdz ar pirmo gaismiņu aplaimo mani ar rīta koncertu. Rīgā droši vien būtu dusmojusies un izolējusi no savas istabas, bet te - pat prieks. Redzēt ar kafijas krūzi rokā, ietuntuļojusies siltā pledā, sēžot uz trepju augšējā pakāpiena, kā mostas kalni. Šķiet, kaķes domā tāpat un, izlaidušās katra uz sava krēsla, pagriezušas punčus pret pirmajiem rīta stariem, kaifo.