Ierašanās

Kad pamanu pazīstamo, galīgi ačgārno krustojumu, ir jau gana vēls, ārā tumsa.

Tiesa, pati pabrīnos, cik precīzi esmu noteikusi mūsu ierašanās laiku – minūte minūtē. Braucot cauri mazciemam pa šauro iel-ceļ-taciņu, cenšos atcerēties, kā tad bija jābrauc, lai neiebrauktu kādā pagalmā. Viss veiksmīgi, atduros pret aso pagriezienu, kur jau tā šaurā ceļ-taciņa stipri sašaurinās: vienā pusē akmens mūris, otrā – senas, nepabeigtas jaunbūves asais stūris ar uz āru izbīdītiem akmeņiem. Ievelku elpu. Gana jau nedienu ar visiem ceļiem, fūrēm, mašīnas mirgojošo lampiņu, negribētos vēl bleķus apskādēt.

Kad iepriekšējo reizi braucu ar īrēto KIA, nešķita, ka celiņš tik šaurs; mana sudrabotā lainera sensori brēc aizrīdamies, drošības sistēma bļauj, ka bīstami manevri, tomēr kaut kā izslīdu. Pie mājas vesels auto parks, tālākajā – trešajā – mājas daļā gaisma, tātad mūs gaida. Brīdī, kad noslāpēju mašīnu, pie vārtiem parādās mākleris klibā kunga pavadībā. Sākumā domāju, ka viņš ir tas mājas saimnieks, tad – ka saimnieku dēls. Kas viņš pēc piederības ir patiesībā – kas to lai zina. Abas ar Zani izraušamies no mašīnas, sasveicināmies, tiekam vedinātas augšā pa dzelzs kalumiem rotātām spirālveida kāpnēm.

Atverot durvis, nāsīs iesitas mitruma, nevēdināto telpu, vecīguma smaka. Man iekšā kaut kas apmet kūleni – nu nav tās gaidītās, izsapņotās sajūtas, te ir kaut kas svešs, nesaprotams, tumšs, mitrs…

Virtuvē mūs sagaida pats saimnieku pāris – kungs un kundze stipri gados, dāma visai friša saviem gadiem ar lieliem pērļu, sudraba lapu ietvaros, auskariem tā, ka aizsedz pusausi, un kārtīgām cakām matos. Stāja liecina, ka jaunības gados bijusi aktīva dejotāja. Kungs ar kuprīti mugurā, plānām matu šķipsnām, bet ļoti dzīvelīgām acīm un tādu valdonīgu pieskaņu balsī, kas rāda, ka pieradis visus izrīkot (izņemot sievu). Tālāk sākas pāris stundu liels murgs, kur visi runā, neviens neklausās – mēs ar Zani būtu gatavas klausītājas, tak no četrbalsīgās, ātrās spāņu valodas murdoņas nevaram nevienu vārdu izlobīt.

Beidzot saimnieks Pako, noprotot, ka Zane nedaudz runā spāniski, ņem viņu pie rokas, izrādīt esošo mājas daļu – trīs guļamistabas, viesistabu, un augšas mansardu ar plašo telpu, vannas istabu un neskaitāmās neiztaisītās pažobeles, pa kurām svilpo vējš un alkaini izrij visu siltumu, ko sagādā arhaiskais apkures katls, kurš iestutēts virtuvē vienā no skapīšiem. Kamēr Zane ekskursijā, es, caur telefonu pieslēdzot Jekaterinu, sāku risināt līguma parakstīšanas lietas, veicu pirmo iemaksas daļu un citas ar dokumentiem saistītas lietas. Pēc noskaņas jūtu, ka ir kāds konflikts starp saimniekiem, noslēpumaino vīru ar kruķiem un mākleri. Tai saspringuma gaisotnē cirvi var pakārt. Ar lieliem pūliņiem izdodas pieslēgt telefona internetu datoram, veicu pārskaitījumu un pati pie sevis slavēju savu gudro, blondo galvu par līgumā ierakstītajiem punktiem kur māklerim jāpalīdz atvērt kontu bankā, saimniekiem jāierāda visas ar mājas apsaimniekošanu saistītās lietas – apkure, ūdeņi u.c. Kad esam tikuši galā ar papīra darbiem, Zane atgriezusies no ekskursijas, tiekam iepazīstinātas ar apkures katla iedarbināšanas viltībām. Jūtu, kā mugura noraso un mani blondie mati savijas spirālēs kā necirptam pūdelim. No kura gadsimta tas ir???? Par elektrības vadiem, savienojumiem, vispār paklusēšu.

Beidzot viss ir galā, trokšņainais pūlis, saņēmis manu 101 atvainošanos par to, ka nevaru uzreiz atdot sagatavotās dāvaniņas, jo tās brauc mantu busā, dodas prom. Promejot saimnieks tik nosaka, ka naktī būs vētra, jāatslēdz apkure. Pārķeru mākleri jau pie mašīnas un, sakopojot visas valodas zināšanas, jautāju, vai ir vēl kāds piebraucamais ceļš, jo ir pamatotas aizdomas, ka kravas buss neizbrauks to sašaurinājuma vietu. Mākleri pamet tumsā ar roku – tur esot viens ceļš, bet grubuļains, un prom ir… Mēs paliekam vienas, ceļmalas laternu apspīdētas. Mašīnā žēli stabulē abas kaķes. Pēc ilgām pārdomām riskēju iebraukt mašīnu pagalmā. Nez, kam tie šaurie vārti domāti? Maz, ka šauri, ka atrodas puslīkumā, tak iebraucamais ceļš arī līkumā, bet vēl uz pretējo pusi. Aizveram vārtus, Zane domīgi nošūpo galvu – izbraukt būs ļoti grūti. Vēlāk izrādīsies, ka viņai ir liela taisnība. Vēl laba stunda paiet, kamēr izkrāmējam, sanesam pa līkloču trepēm somas, kastes un, kā pēdējās, jau stipri paļāvīgas pārnēsājamā somā ietūcu abas kaķes, kas ir tik pārgurušas, ka varētu domāt – viņas trīs dienas pie stūres sēdējušas, ar zobiem, nagiem to vējā turējušas. Abām dāmām ir konkrēts viedoklis par jauno mājvietu – nepatīk, pilnīgi viss nepatīk. Lakšmi, ienākot istabā, ko esmu izvēlējusies sev, ar vienu palielu gultu, žēli nobrēcas un labprātīgi iekāpj pārnēsājamajā somā – braucam mājās, tik šaurā gultā gulēt nav iespējams! Viņai ir viedoklis un pavisam konkrēts.

Var just, ka māja nav vairākus mēnešus kurināta – viss mitrs, drēgns, sajūtu labāku nepadara arī spēkā pieaugošais vējš, kas gaudo ap stūriem un drebina žalūzijas. Mēs abas nogurušas, apjukušas, kaut kā savācamies, uzservējam pirmās vakariņas, pat pēc drudžainiem meklējumiem atrodam sveci, ko Zane ielikusi somā – gan jau noderēs. Tā ir balta, īpašo bērnu rokām darināta, tā arī īpaši deg. It kā nieks, bet sāk parādīties siltums.

Kaķiem tiek sava barība, bet ir skaidrs, ka pirmais darbs, kas no rīta jādara – jāatrod veikals, jo Bohēmai ar steigu vajag gaļu, lai galīgi nenobeigtu viņu.

Gulēt ejam kārtīgās migās, jo ir reāli auksts. Es gan no visiem kreņķiem to īpaši nejūtu, bet Zane dreb. Labi, ka pašai daudz segu līdzi, un arī mājas skapjos šī labuma netrūkst – tā veidojas Zanes miga no 5 segām. Uz deguna iekrītu gultā, izjūtot atvieglojumu, ka esmu viena, varētu iekosties spilvenā un izbrēkt sakrājušos stresu, bet viss kamolā sastrēdzis krūtīs un tup kā adatains ezis. Tik pazīstamais žņaudzējs ir klāt un ar katru reizi, kad nodārd vēja pluinītās žalūzijas, sažņaudz stiprāk – kā tu ar visu tiksi galā???

Nakts pagājusi vairāk negulēta kā gulēta, rīta gaisma ir ļoti gaidīta, vējš rimstas, un, pieejot pie virtuves loga, ieraugu okeānu. Sirdī kas notrīs, nodreb, aizraujas elpa no tāda skaistuma. Tur, lejā, pie kājām, pašiem savs līcis. Tas šķiet tik tuvu, tikai jāizskrien pāris pagalmiem cauri (precīzāk, kārtīgs 15 minūšu gājiens). Nakts mošķi ir atkāpušies, un brokastis ieturam daudz jautrākā gaisotnē. Kaķi, šķiet, samierinājušies ar nenovēršamo, tikai Lakšmi mudina nomainīt istabu. Tā i daru – pārceļos uz trešo guļamistabu un sabīdu kopā abas vienvietīgās gultas. Jā, tas madāmai ir pa prātam, tūlīt pat izguļas zvaigznītē, pamanoties iekost Bohēmai, kura arī grib plašumu izbaudīt.

Pēc brokastīm dodamies lejā uz mašīnu, brauksim lūkot mazo pilsētiņu, kur jābūt veikalam. Pirmais izaicinājums, tiešām, ir izbraukt mašīnu. Nav skaidrs, kā es naktī iebraucu. Kaut kā jau ārā tieku, bet pievienojos saimnieku vakardien teiktajam, ka viņi mašīnu iekšā nebrauc. Ir skaidrs, kāpēc, un garāža vispār nav domāta mašīnai – iebraucamie vārti šaurāki par jau tā ne visai plato garāžas iebrauktuvi un zemi. Atliek tikai pakasīt pakausi – ko viņi ir pīpējuši, tādu taisot. Rīta gaismā šaurā sprauga starp sētu un māju nešķiet platāka, sensori turpina brēkt pilnā skaļumā, bet mēs aši izlokāmies pa tak-celiņu un, pārbraucot pāri šosejai, tiekam uz serpentīnveidīgā ceļa, kas novedīs mūs lejā pie mazās pilsētiņas okeāna krastā. Pa šofera puses logu paveras brīnišķīga ainava ar smaragdzaļajiem okeāna viļņiem baltajās cepurēs, lielām, mazām, kailām akmeņu klintīm, kuras vietumis apvij kādi zaļi, zemi krūmi. Nobraucot lejā ir skaidrs, ka ar parkošanos būs problēmas – visas mazās stāvvietiņas ir aizņemtas. Lēni čunčinot, braucu uz priekšu, līdz sākas šaurs, serpentīnveidīgs ceļš augšup. Abās ceļa pusēs kafejnīcas, restorāni, dzīvojamās mājas kā klintī iekaltas. Ar katru metru ceļš kļūst šaurāks, līdz vienā brīdī Zane saka:

– “Vajadzētu stāties, mēs varam tālāk netikt.”

Tā arī izskatās, un, kad no nākamā līkuma ar ašu ātrumu, strauji bremzējot, izspurdz mazmašīnīte, ar kuru, pašai par brīnumu, knapi izdodas samainīties (abām uzbraucot uz ietves un pielīmējoties pie māju sienām), elpu ievilkusi saku, ka riskēšu apgriezties. Zane piedāvā izkāpt un palīdzēt ar norādēm, jo ieliņa tiešām šaura, un lejup ar pienācīgu ātrumu nākošās mašīnas pasākumu vieglāku nepadara. Vēlreiz pārliecinos par labo mašīnas izvēli – neskatoties uz iespaidīgajiem gabarītiem, grozās viegli. Braucam atpakaļ lūkot kādu brīvu vietiņu. Atrodam arī – pie pašas iebraukšanas pilsētiņā ir paliels stāvlaukums bezmaksas!!

Viss labi, bet pirms mirkļa piedzīvotais saspringums ir izrāvis stresa kamolu no krūtīm un es pārkrītu pār mašīnas stūri, asaras rit, te nu es esmu gatava nokāpt no pašas radītā “es pati ar visu tikšu galā” troņa un varu atzīt, cik labprāt ļautu kādam par visu parūpēties. “Nesatraucies, apgriezīšu mašīnu, izbraukšu, tikšu ar apkuri galā u.c.” Jā, tagad tas lieti noderētu… Varbūt nav nemaz tik labi tai augstā tronī sēdēt. Šai brīdī esmu gatava nokāpt.

Zane klusi sēž blakus, un esmu bezgala pateicīga par to, uzlieku roku uz ceļa – paldies, ka esi, labāku līdzbraucēju būtu grūti iedomāties. Sasmaidāmies un ejam izlūkos. Kaķiem takš gaļu vajag. Pēc minūtes jau viss stress aizmirsies, jo pilsētiņa tiešām skaista, vēl nav sezona, bet ļaužu tāpat daudz – staigā, priecājas, fotografē dabas skatus. Ir arī slavenās spāņu Sidrerijas, par tām Zanei vesels stāsts, kuru klausoties pavisam aizmirstas visi pārdzīvojumi. Tā kā no lielveikala nav ne ziņas, ne miņas, visticamāk, ka šai vietā tāda nemaz nav. Toties atrodam jauku mazo veikaliņu, iepērkam dažas saimniecībai nepieciešamas lietas, kādu dārzeni un, saimnieces ieteikumu vadītas, pēc mirkļa atrodam arī gaļas veikalu. Aiz letes stāv pats saimnieks, kurš tirgo savā saimniecībā izaudzēto liellopu gaļu. Kad top skaidrs, ka iepērku gaļu kaķiem, viņš lepni izvelk savu apbružāto, acīmredzami liellopu ragu samīļoto telefonu, un rāda savas suņu un kaķu bildes, cītīgi zibinot acis Zanes virzienā, kura to i nemana. Laikam jau tieši tas saimnieku uzkurina vēl vairāk, bilžu seanss turpinās ar dubultu sparu. Par laimi, ienāk vēl kāds pircējs un, uz atvadām saņemot vēl stingrus norādījumus, ka veikals atvērts katru darba dienu līdz diviem, varam doties uz mašīnu. Jā, pilnīgi noteikti kādu vakaru līdz Zanes prombraukšanai nobrauksim te, lejā, uz vakariņām. Tam vajadzētu būt īpaši maģiski.

Atbraucot es ķeros pie pirmo pusdienu gatavošanas, iepriekš iepriecinot kaķu dāmas ar svaigu liellopiņa gaļu, kas tiek atzīta par ļoooti labu esam. Kamēr es pa virtuvi, Zane dodas mazā mini pārgājienā, lai atsvaidzinātu atmiņā ieto ceļu un saprastu – kā Camino var būt te, ja jābūt pavisam kur citur. Zane dodas pieņemt ceļa izaicinājumu, es – virtuves, jo virtuves gāzes plīts pievienota mazmazītiņam balonam, kurš darbojas, vienu plipšuku uz augšu paceļot. Nē, nav tā kā pie mums, ka mierīgi aizgriezi balonu ciet – te tāds plipšuks, un gāze nāk pa aizdomīga izskata caurulīti, kas izvīta starp un cauri virtuves skapīšiem. Aši noskaitu kādu lūgšanu, lai neuzlaižu gaisā kā petardi, un aizdedzu degli.

Zane, slapju pieri, aizelsusies iedodas reizē ar gatavā sautējuma uzmesto burbuli. Kāri savelk degunteli:

– “Smaržo labi!”

Aizdedzam sveci un, asistējot abām kaķu dāmām, ieturam kārtīgu, spēcinošu maltīti.

– “Klau,” saka Zane, “vajadzētu iet izlūkos, nudien, tā mašīna ap stūri neizbrauks. Vai ir otrs variants – jābrauc ar tavējo lejā un ar pārkraušanu.”

Doma, ka visas kastes, saldētavu, kumodi vajadzēs vairākas reizes pārkraut, mani neiepriecina, jo joprojām sāp gan mugura, gan sastaipītais vēders pēc kastu cilāšanas Rīgas dzīvoklī.

Ejam skatīt “grumbuļaino” ceļu. Tas sākas tūlīt aiz mājas, līdz kaimiņmājai vēl asfalta segums, un tad, kā ar nazi nogriezts, sākas lietus izskalots, ar zāli aizaudzis ceļš ar iebrauktām dziļām risēm, kuras apbraukt liedz akmeņu sētas paliekas abās pusēs.

– “Njā,” nosaka Zane, “jāizbrauc ar tavējo, testēsim. Ja tu nogrimsi, lielajai te nav, ko darīt.”

Paskatos, apkārt akmeņi, zari, saku:

– “Nav tik traki, saliksim risēs akmeņus, izbrauks, lielāks izaicinājums ir pagriezienā straujais slīpums uz leju, tur gan mašīna var uzsēsties.”

Vienbrīd pat apsveram domu parakt slīpumu ar lāpstu, tik lāpstas nav, saimnieki, pretēji līgumā rakstītajam, nav atdevuši visu triju mājas daļu un garāžas atslēgas, kas neapšaubāmi mani skumdināja. Tā biju cerējusi jau tikt savā – mazajā – mājas daļā…

Vakars pienāk ātri, iedzeru pusi no miegazāļu ripas un aizeju dažas stundas pagulēt, tūlīt pēc vieniem jābrauc uz Oviedo pakaļ trešajai piedzīvojumu meklētājai. Tā kā dāmai maskēšanās periods, tad laipni tiks saukta par Otrdieni.

Zane paliek nomodā, lai mani, ja nedzirdēšu modinātāju, pieceltu. Laiku īsinot, ada maučus. Jāteic, tie viņai padodas lieliski, ceru, kādreiz izliks pārdošanā, tie būs īpaši, ar stāstu tapuši, caur puseiropu izbraukuši.

Tā kā man ir liela radniecība ar Mozu un Susaņinu, izbraucu laicīgi, pie reizes gribu izmēģināt to otru ceļu. Gudra, vai ne? Nakts vidū, kad jāpaspēj laicīgi Otrdieniem pakaļ, dodos viena iemēģināt meža ceļu. Tiesa, par to iedomājos tikai tad, kad prātīgi braucu pa pielijušo, zāles apaugušo ceļu. Knapi izbraucu uz lielās šosejas, kad pamanu aizmugurē policijas mašīnu, kura, piebraucot tuvāk, uzreiz ieslēdz zilās bākugunis. Nu, neko, ieņemu nostāju “u menja vse dokumenti v porjadke”, nostājos ceļa malā un gaidu. Šie sēž mašīnā un arī gaida. Tā, labu brīdi pasēdējuši, spogulī redzu – viens ar steku nāk uzmanīgi klāt, otrs, roku uz šaujamā turot, nāk, lokus mezdams. Nja, galvenais nenokavēt autobusu. Nolaižu stiklu un draudzīgi sveicinu:

– “Hola, buenas noches!”

– “Buenas noches, senjora,” policisti, atviegloti elpu ievelkot, pienāk klāt un…. atrauj savu ātrrunāšanu.

– “STOP!”, nosaku skaidrā latviešu valodā un paceļu plaukstu, “lo siento, no hablar español,” un, katram gadījumam, lēnām, apdomājot vārdus, skaidroju, ka tur (norādu ar roku) īrēju māju, sarkano māju (aizmirsu, kā ir rozā), ka braucu uz Oviedo pēc draudzenes, vai ceļš pareizs.

Jā, jā senjora, pareizi, bet dokumentus uzrādiet. Paņēmuši mašīnas un manus personu apliecinošos dokumentus, abi pazūd naktī. Paiet minūtes desmit, kad, stipri atvainojoties par traucējumu, novēlot laimīgu ceļu, atgriež papīrus. Vēl tik noprasa:

– “Albergue para peregrinos?”

– “Si, senjor!”

Ahā, tātad baumas par alberģi jau izplatījušās.

Vienā no ceļu sadalījumiem navigators kļūdās, esmu pabraukusi garām nobrauktuvei, ir nakts, mašīnu nav, un es riskēju pa bāni braukt atpakaļgaitā, jo jutu, ka sāku kavēt. Par spīti bailēm esmu klāt laicīgi, un sākas mana spietošana ap autoostu, meklējot vietu, kur apstāties. Beidzot atrodu pazemes stāvvietu. Lai izcila veselība tiem cilvēkiem, kuri projektē, būvē Spānijas pazemes stāvvietas! Spriežot pēc nobrāztajām sienām, šādus novēlējumus izsaka daudzi. Ar krietnu piepūli, vispirms iemaldoties pilnīgās neejās, par laimi, neizcērtot durvis, izdodas atrast eju uz virszemi. Otrdienis sagaidīts, varam posties mājup, bet kaut kas ir noticis aparātam, kas pieņem maksājumus, un mana bankas karte tiek norīta. Ir trīs naktī, cilvēka neviena, tā ir vienīgā ar naudu uzpildītā karte, esam iestrēgušas Oviedo pazemes stāvvietā. Elpo, elpo, elpo… Spaidu visas iespējamās pogas līdz, par lielu prieku, atsaucas samiegojusies balss “Hola.” Tad nu atkārtojot, ka nerunāju spāniski, saku, ka “tarjeta kirdik.” Kungs izrādās gana attapīgs, un pēc trešā skaidrojuma, droši paveroties novērojumu kameras monitorā, ir klāt. Prasa, kāda karte. Jopcik, numuru neatceros, bet stāstu “tarjeta roja”, rādu savu pasi ar datiem, kungs māj ar galvu un pūlas atvērt aparātu, bet viņa atslēga iestrēgst. Jēziņ, tas ir viss, kas izlaužas pār lūpām. Kungs samirkšķina ačteles, piesauc madonnas, sinjorus, un atslēga nostrādā. Mana karte guļ pašā papīru virspusītē.

Laimīgi braucam mājās. Vērojot skaistos, ugunīs mirdzošos kalnu ciematiņus, Otrdienis vaid no prieka. Sak:

– “Vai tu maz zini, uz ko esi parakstījusies?”

Es neesmu nekāds cukuriņš, šerpuma manī pietiek, esmu neiecietīga un kašķīga dāma, kura radusi pati noteikt, cik daudz laika vēlas kāda sabiedrībā pavadīt, ka esmu intraverta paraugu paraugs. Otrdienis tik smaidot māj ar galvu, viņai patīk viss.

Jā, bērns, tu vēl nezini, kur esi iekūlusies…