– “Iveta, tu taču mazgāji otrajai istabiņai logus?”, Daniels tincina.

– “Jā, kaut kas nav kārtībā?”

– “Tu tikai paskaties, ko tas zirneklis izdarījis!!! Atkal tīklus savilcis! Es stāvēšu un gaidīšu, kad viņš iznāks un tad nospiedīšu.”

– “Danī, mēs taču runājām, ka budisti uzskata, ka Dievam visi… (aaaeee, pēkšņi aizmirsu kā angliski ir kukaiņi) insekti ir mīļi.”

Pret mani tiek pavērsts sašutuma pilns skatiens:

– “Kaut ko tādu vari izdomāt tikai tu!”

Un tiek piesauks sinjors, vesela virkne ar mātēm un drošs paliek drošs, arī jaunavām.

Ko tur saka par suņiem, kuriem nav ko darīt? Ko viņi dara? Kaut kas līdzīgs notiek ar maniem pūčukiem; kopš esmu šeit, izdevies atvieglot viņu ikdienas soli, padarīti daudzi iekavētie darbi. Kad viņi ierodas, otrais stāvs jau iztīrīts, ēdamzāle arī, viņiem trijiem paliek 1-4 istabiņas. Sīkums, bet sākas bezdarbība, un, kā zināms, bads un bezdarbība vīriešus padara neciešamus.

– “Vai tu kafiju salēji?”

– “Jā.”

– “Vajadzētu augšā aiztaisīt logus.”

– “Aiztaisīju.”

– “Marmelādi uzreiz pēc brokastīm ieliec ledusskapī.”

– “Labi, atvaino, nepaspēju. Kad aizgāju tīrīt, ceļotāji vēl ēda.”

– “Labi, labi, es tikai tev pasaku. Vai tu …,”

Stop!!! Jūtu, ka arī man sāk jūtas mosties:

– “Sarunāsim tā. Es ņemu brīvas divas stundas, tu tikmēr visu apskaties, ja kaut kas nepatīk, pats pārdari vai es vēlāk to izdarīšu.”

Paņemu somu un dodos izpētīt kalnu un vietējo, Ceļam veltīto, muzeju. Tā kā Sahagún atrodas tieši viduspunktā, šeit ir iespēja saņemt sertifikātu par pusceļa noiešanu. Eju un, vērojot senās ēkas, rožu dobes, mana dvēsele dzied. Pūš viegls vējiņš, izpurinu matus un ļauju, lai vējš veido frizūru pēc sava prāta. Man pilnīgs bērna prāts, un pa vietējo krāsaino bruģi lecu klasītes.

Baznīca, kurā iekārtots muzejs, pārsteidz: liela, askētiska un ar tādu enerģētiku, ka galva sareibst. Ir gana agrs, ceļotāju vēl nav, dāmu komitejas pārstāve kārto ziedus pie altāra – svaigas lilijas, rozes ar reibinošu smaržu. Staigājot un priecājoties par gleznu un fotogrāfiju izstādi, kas veltīta Ceļam, dungoju “Tumšu nakti, zaļu zāli”, un galvā rodas jaunas un jaunas idejas. Ilgi stāvu pie gleznas ar ziedošajām ābelēm, interesanti, nav nevienas ar ziedošiem apelsīnkokiem… manā dārzā tie būs. Staigāju, smaidu, uzraušos līdz pašai augšai, tas plašums, cik vien tālu acis redz – vieni vienīgi labības lauki. Te zeme laba, ne velti Viduslaikos šī ir bijusi ļoooti bagāta teritorija, kuru pārvaldīja trīs (!!!) klosteri, pilsētā dzīvojuši 20 000 iedzīvotāju. Tagad tikai 3,500, un izskatās, ka ar katru gadu skaits sarūk. Žēl, bet tādas nu ir globalizācijas sekas.

Iegriežos iecienītajā kafe, saimniece jau pa gabalu māj ar roku:

–„Hola, bonita, un cafe con leche y zumo?”

– “Si, senjora, por favore.”

Kamēr dzeru kafiju, iegūstu jaunu draugu – mazu, bezgala jautru un uzmanību alkstošu šuneli, kurš no visas sirds svin izraušanos brīvībā- rausta mani aiz svārku stērbeles, griež piruetes, gāžas uz muguras, aicinot pakasīt punci. Šo priekšnesumu viņš atkārto katram klāt pienācējam.

Nemanot pagājušas divas stundas, es pošos mājup. Vēl tik kūkas pūčukiem jāpaņem. Nebeidzu brīnīties par viņu saldumkāri, bet, kad iespējams, ar kaut ko garšīgu palutinu gan.

Atgriežoties alberģī pamanu, ka visi trīs izklīduši pa telpām. Ahā, sarūkušies, pilnmēness ietekmē arī priesterus…

Nepaiet ne pāris minūtes, kad enerģiski iebrūk pāris ar diviem bērnu ratiem, no kuriem izlec lielacains, čirkains, trīsgadīgs enerģijas kamols – Džordžijs, viņa māsa mierīgi gaida, kad tiks atsprādzēta. Mēs aši saskatāmies, bērni… khmm, te tomēr alberģis, ne hostelis, bet pāris ļoti lūdz, tuvojas negaiss, municipālajā alberģī nav paņemti, no hosteļa paši atteikušies.

Pakasām pakaušus, izbrīvējam vietu ratiem, ierādām tālāko, bet lielāko no četrvietīgajām istabām. No pāra tiek paņemta nauda tikai par divām vietām, tikmēr Džordžijs paspējis piekrāmēt pilnas kabatas ar konfektēm, nospēris man zīmogu, diebj, cik vien kājeles ātri nes, pie lielās, baltās sienas. Mani pārņem panika, gaiteņa galā pamanu Andrea:

– “Andreaaaaa, Džordžijs! Zīmogs! … rapido! … noķer viņu!!!”, tikmēr mazais izšmaucis Andrea starp kājām, pilnā balsī spiegdams, diebj tālāk. Andrea tomēr noķer palaidni, iespiež padusē un nes atpakaļ.

Atviegloti nopūšos, noraušu sviedrus no pieres un pagriežos pret āra durvīm. Acis plaši izplešas, noriju siekalas – vēl viens! Paskatos, Džordžijs neapmierināti spirinās Andrea padusē, bet man acīs raugās… nedaudz vecāka Džordžija kopija un stūķē kabatās atlikušās konfektes. Laikam esmu pārkarsusi saulē, man rēgojas… Neee…ieradusies vēl viena ģimenīte ar trijiem!!! bērniem, jaunākais pavisam maziņš, sēž slingā pie tēta vēdera.

Bāc, paskatos uz Danielu, viņa skatiens ir sāpju pilns un neko labu nesola. Mazā Džordžija māsiņa mēģina uzrāpties pa Daniela kāju, šodien ir ļoti karsts, un viņš tērpies šortos, mazajai roķelei ir kur pieturēties. Pienāk Andrea:

– “Kas te notiek?!”

Tracis pamatīgs, pieci bērni, katrs savā balsī kaut ko ziņo, laimīgi tikuši ārā no ratiem skrien, kāpj, lec…

– “Bambinos” , atbildu, “Cinco bambinos , c i n c o !!!!”

Tikmēr Džordžijs ir atklājis atpūtas krēslu burvību – pa tiem var lēkāt! Vecākus nekur neredzu. Matiass dodas palīgā Džordžijam, tieši tajā brīdī, ieskrien Toño, atkal aksakali braucot, būšot klāt pēc pāris stundām.

Liels ir viņa pārsteigums, ieraugot ar kājām gaisā apgriezto priekštelpu, četrus skrienošus bērnus, ratus un jau piecus riteņus, rinda uz iečekošanos jau ārā pa durvīm. Raujos cik vien ātri varu, bet ar vienu roku sargāju zīmogu un naudas kasti, jo monētas tik kārdinoši skan, un mazais enerģijas kamols uzrodas pie kastes kā uz burvju mājiena.

Andrea skrien pa kāpnēm uzreiz pa diviem pakāpieniem, vienā padusē Džordžijs, otrā Matiass, ir milzīga vēlme beidzot viņus atdot vecākiem, kuri laimīgi sēž vannā… Nu, man ir jūtas!!!

Kaut kur nebūtībā pazudušas četras stundas, tuvojošamies negaiss sadzen mūsu alberģi pilnu, pa muguru, seju jau sen vairs nepil, bet tek sviedru tērcītes, nofraktēti kādi astoņi riteņi, trīs bērnu rati, tikts galā ar ļoti pazemīgu korejiešu grupu, kur neviens nerunā ne vārda angliski, un pateicībā par katru viņu virzienā vērstu kustību, nenoņemot somas no muguras, klanās, tā dziļi un pazemīgi. Viņi pacietīgi stāvēja pusstundu karstajā saulē uz ielas, gaidot savu kārtu, man iekšā kaut kas veļas un plīst, eju klāt ar maksimālo piesardzību, baidoties aizvainot, izdarīt ko nepareizi, jo neko nezinu par viņu kultūru, kas pieņemts, kas nē. Vedinu nākt iekšā, apsēsties pārrunu telpā, noņemt smagās somas (viņi stiepj 15-20 kg smagas somas), uz ko viņi, acīs neskatoties, ar lūgšanā saliktām rokām, tikai klanās un klanās, somas sit pa pakausi. Uz īsu brīdi tikai četrinieka vadītājs paskatās man acīs, „si, gracias, sī, gracias”, un tik klanās un nekust no vietas.

Esmu spiesta lūgt bērnu vecākiem savākt bērnus un pārcelties uz pagalmu vai istabām. Iečekoju korejiešus, izrādu virtuvi, kas, kur, kā darbojas, ar zīmēm parādu, ka ledusskapi var lietot, bet ēst tikai savu atnesto pārtiku. Koplietošanai tauki, eļļa, sāls, cukurs, ka uz podiem droši var sēdēt, viss nodezinficēts, nav jāiztin pusrullis papīra.

Pulkstens jau puspieci, jāsāk klāt galds piligrimu kafijai, tajā brīdī pa durvīm nāk otra korejiešu grupa un bariņš trokšņainu amerikāņu.

– “Danielllll!!!”, cenšoties pārbļaut abus resgaļus, saucu pēc palīdzības,”Vāri kafiju, es nepaspēšuuuuu! Kur ir Andrea?”

– “Laaaabs jautājums, nezinuuu!”, durvīs parādās Daniela galva, “Dari kaut ko, senjori nāk!”, un branga izmēra kanādieša, kas viscaur nokāries ar krustiem, vilkts, ieiet kapelā. Kanādietim sakrājušies grēki, kuri tūlīt pat jāizsūdz.

Lai ceļiniekiem nebūtu lieki jāgaida, mainu kārtību, ierādu, kur liekami apavi, kur viņu istabiņas, savācu dokumentus un jožu likt vārīties tēju, kafiju, saklāju galdu un metos reģistrēt piligrimus. Tikmēr pagalmā vecāku acu priekšā, kuri, kājas izstiepuši, mierīgi dzer vīnu, abi puišeļi, izrāvuši no zemes iespraustās lampiņas, spēlē zvaigžņu karus.

Esmu gandrīz visus sareģistrējusi, kad ierodas aksakali. Toño savā steidzīgajā gaitā, ejot garām, izmet:

– “Iveta, lūdzu kafiju ar pienu un cepumus”, atbildes vietā piemiedzu ar aci, tiks izdarīts.

No kapelas, tusnīdams un svētlaimīgi smaidīdams, iznāk kanādietis, viņa tikpat iespaidīgā sieva (visu cieņu, viņi iet no ST Jean, viņš mugursomu sūta ar kurjeriem, viņa nes), blakus mīņādamās, klusā balsī nočukst, ka arī gribētu grēksūdzi.

Šoreiz Daniels no kapelas iznāk koši sarkans un klusiņām piesauc mātes, jaunavas un manām ausīm svešus personāžus. Vai no stresa vai saguruma, man uznāk smieklu lēkme. Atkrītu sēdeklī un smejos līdz asarām. Ceļinieki sāk plūst uz pārrunu telpu, un Daniels iet pēc kafijas.
Kafijas aromātam ir maģisks pievilkšanas spēks, visi trīs razbainieki, cits citu pārbļaujot, jož pa gaiteni Danielam pretī, viņam rokā karsta kafija! Kafijas kannu pacēlis pēc iespējas augstāk, liekot lielus soļus, viņš lavierē starp bērniem, kuri atklājuši jaunu rotaļu (atklājējs, protams, Džordžijs) – skriet Danielam starp kājām. Veselais saprāts liek mest visu pie malas un traukties viņam palīgā, bet skats ir tik smieklīgs, ka nevaru smieklus valdīt.

– “Ivetaaaa, palīgaaaa!!!”

Skats tik ļoti atgādina multeni, kur bērni, sagriezuši vērpi, aizrauj pieaugušo līdzi, man asaras tek pār seju, no smiekliem jau klepoju, bet piecelties nevaru.

– “Nu, un tu vēl mani sauci par katastrofu, kurš tad ir trakāks?”

– “Džordžijs, Džordžijs ir trakāaaaaks, bet tas nedara tevi labākuuuu!”

Nāk glābējs Andrea un pārtver nerātneļus. Pārrunu telpa pilna, visus jau laicīgi sadala grupās, Antonio tiek franciski runājošie, Andrea – itāļi un spāņi, Danielam – angliski runājošie, kuru starpā ir visi četri vecāki ar bērniem. Pārsteidzošs klusums, Matiass koķetē ar mani, cenšoties iestāstīt, ka mamma ir atļāvusi apēst visas konfektes, kas man uz galda un man noteikti jāuzdāvina viņam skaistais zīmogs. Pēc brīža mani pārņem panika – ir aizdomīgs klusums. Kā tad, mazais enerģijas kamols atradis sev nodarbošanos – atradis padrupušo apmetumu, pacietīgi ar mazajiem pirksteļiem urbina caurumu.

Līdz mirdzumam noberztās grīdas flīzes pārklājušās ar balta apmetuma kārtu. Toño izmisumā saķer galvu, skrien pēc slotas, es pēc lupatas, Andrea atkal padusē stiep bērnu pie vecākiem. Nu jau jūtas ir mums visiem. Tūlīt pēc kafijas sākas mise, un es saprotu, ka man kaut kā jātiek galā vienai ar vakariņām. Nav ne jausmas ko un cik pagatavojušas klostera māsas, eju skatīt, ko sanesuši ceļinieki, aizelsdamās pieskrien viena no mammām un pasniedz man divus tomātus, divus gurķus un mazo salātu paciņu, uz vakariņām būšot visi deviņi. Aaaaa!!!

Palaimējas noķert māsu, kura atbildīga par virtuvi. Vakariņās būšot tunča un makaronu salāti… ak nēee… Pārskatu sanesto produktu klāstu, šovakar taps karstās siermaizes un ceptie tomāti ar sieru, vēl virkne ar “ātrās rokas salātiem”. Pie manis piesteidz vācu kungs, viņam te ļoti patīkot, gribot būt noderīgs, un pasniedz iepakojumu ar saldētiem cāļu šķiņķīšiem. Andrea pieķer pie sirds un pasaka kaut ko līdzīgu “fa…. ko mēs ar to darīsim?”. Mieru, tikai mieru, sameklē sinepes, majonēzi vai kečupu, būs ātrā marināde.

Vakariņas izdevās lieliskas, tikai es pati paliku neēdusi, jo tad vienam bērnam apsāpējās vēders un bija jāuzmeistaro termofors no pudeles ar karstu ūdeni un dvieli, tad otram galva sāpēja, kanādiešu kundzei neizdevās mani nogrābt, lai izstāstītu savu dzīves stāstu, vācu lielkungs palika bez tubrālības sadzeršanas, un man bija skaidrs, ka to ēdamzāles pusi, kur mazie ar arbūza gabalu bija spēlējuši futbolu, es i redzēt negribu.

Pirms miega, kapelā sēžot, aiz aizvērtām durvīm (parasti tās ir vaļā), baidoties no mazuču iebrukuma, ilgi neviens neuzsāka sarunu, baudījām klusumu. Aktuālā tēma – ko nozīmē būt vecākam, kas tas ir – nest atbildību un rūpi par saviem bērniem, un kāda x pēc jāmoka bērni, liekot pa 8 stundām dienā sēdēt ratos, jo katru dienu viņi noiet 20-25 km!!!

Jau pavisam vēlu, kad ceļinieki izklīda pa istabām, apsēdos uz ielas apmales un skatījos debesīs, atcerējos Džordžija un Daniela virpuļdeju un atkal sāku smieties. Viegls pieskāriens plecam:

– “Var, es ar tevi pasēdēšu ?”

– “Aha.”

– “Mēs te trijatā spriežam, kas tu mums esi – dāvana vai katastrofa?”

Un smejamies abi.

– “Pēc Džordžija – dāvana, viennozīmīgi.”