#100LaimīgasDienasNamiņā – 13. diena

Šodien rakstīju atskaiti par mācībās iegūto, izprasto .
Skatot, izzinot sevi no dažādiem rakursiem , nācu pie secinājuma , ka : mans lielākais bieds un trauksmes veidotājs ir palikt bez atbildes reakcijām no pasaules uz maniem vārdiem , darbiem , esību . Ja nav pasaules atbildes vibrācijas uz manējām , tad , kam tad es dzīvoju , kam , ko daru , esmu .
Mēs visi gaidam , kad uz saucienu kāds atsauksies , vai ne ?
Pasaules atbalss ir kā varavīksne pār kalniem, pacel galvu , ieraugi , pasmaidi un paliek tik silti ❤️ .

#100LaimīgasDienasNamiņā

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 146
12.06.2024. Kad viņas satiekas

Vispirms vēlos pateikties ikvienam, kurš dalījās, dalās ar maniem ierakstiem, jo, re, kā notiek! Kāds padalījās ar namiņa stāstiem, tie nokļuva Ivetas draudzenes redzes lokā, viņa padalījās tālāk, un Iveta ieraudzīja, izlasīja. Nosprieda, ka šī nu ir tā vieta, kur viņai vajadzētu nokļūt. Papriecājās, bet ierakstu nepiefiksēja. Tuvojās atvaļinājuma laiks, nu, kur tad ir tā vieta, kur gribēju nokļūt? Draudzene arī vairs neatcerējās, tad Iveta pacietīgi sērfoja pa draudzenes laika joslu, līdz atrada. Ceļš līdz namiņam bija piedzīvojumu pilns, ņemot vērā, ka Iveta dzīvo Amerikā.

#100LaimīgasDienasNamiņā – 38. diena
Ko darīt , ja saimniece visu dienu ar degunu papīros un datorā , bet tik ļoti gribas tuvumā ?Ielīst rokdarbu grozā, ieritināties un skaļi murrāt !Tik laba , jaudīga diena . Tuvojas pusnakts , bet es varētu lekt uz vienas kājas ap māju . Enerģija, prieks , darbīgums .Visa diena par un ap manu mīļo …

#100LaimīgasDienasNamiņā – 13. diena Read More »

Dzīve mazciemā – 12

06.07.2020. 130 dienas un pateicības.

“Tu dzīva? Sen nav ziņu!”, draudzene viegli sašutusi. Nu, jā, gribēju, gluži kā deputāts, dot atskaiti par pirmajām 100 dienām, bet darbu, notikumu virpulī raksts palika pusratā. Šis laiks Mazciemā ir mainījis mani, mainījis manus uzskatus un attieksmi pret lietām, galvenokārt jau pret sevi, un to var iedalīt nosacītās trijās daļās.
Camino – Diena 4-5
No rīta Laila mani pamodina tikai ar otro piegājienu. Alberģis pilns, ap 150 cilvēkiem, jau no vakara skaidrs, ka klusuma pēc 22.00 (kā paredz noteikumi) nebūs. Nu, neko, iebāžu ausīs aizbāžņus, galvu zem lakata un mēģinu aizmigt.