08.06.2022. Retrīts

Žēli čīkstot, lēni aizveras durvis, dārzā, namiņā iestājas dīvains klusums. Pat bezkaunīgās vārnas nedaudz apmulsušas, manas abas kaķes, kaklus izstiepušas, lūr aiz stūra: “Vai t’ neviena nenāks, kur visas palikušas, tak pusdienlaiks.” Divas nedēļas namiņā čaloja sarunu upes, dārdēja, īpaši vakaros, smieklu pērkoni, virpuļoja daudz, daudz sievišķās maģiskās enerģijas, kaut kas tāds ne tikai namiņā, visā mazciemā un varbūt pat lielciemā nebija pieredzēts. Man tas uzvēdīja atmiņas no tiem laikiem, kad vadīju grupas klātienē. Ech, tas tik bija piedzīvojums.

Piektdiena , paskatoties atpakaļ, ražīga nedēļa izdevusies . Krietni dārzā pastrādāts , adāmadatas sadancojušas trīs zeķu pārus, protams , mans pamatdarbs ar nav novārtā atstāts .Ir ļaudis ,kuri saka, ka darbu nevarot mīlēt , bet es mīlu savu darbu , mīlu tā darba augļus . Tā ir neizsakāmi pacilājoša, aizkustinoša sajūta, kad redzi , kā …

** Read More »

05.10.2025. .....

Nav nosaukuma pārdomām. Smeldzīgi. Vakar vakarā (tas man tāds pusstundas rituāls pirms aizmigšanas) pabeidzu skatīties Yellowstone 5. sezonu. Tik smaga pēcgarša. Filma laba, aktieri labi, daba fantastiska, bet tik skarbi. Pat ne tas, ka 7 paaudzēs kopto, loloto, ar asinīm aizsargāto rančo – savu dzīvesveidu, lai saglābtu dabu – bija jāatdod indiāņu kopienai. Smagi bija skatīties, kā šīs kopienas ļaudis uzvedās – demolēt, lauzt, plēst. Neko nelikt vietā, tikai postīt. Tik ļoti sasaucas ar šodienu, kur lauksaimniekiem, mazajiem ražotājiem, ar zobiem un nagiem jāplēšas par iespēju dzīvot tur, kur dzīvojuši viņu senči, darīt to, pēc kā sirds tiecas.

06.07.2020. 130 dienas un pateicības.

“Tu dzīva? Sen nav ziņu!”, draudzene viegli sašutusi. Nu, jā, gribēju, gluži kā deputāts, dot atskaiti par pirmajām 100 dienām, bet darbu, notikumu virpulī raksts palika pusratā. Šis laiks Mazciemā ir mainījis mani, mainījis manus uzskatus un attieksmi pret lietām, galvenokārt jau pret sevi, un to var iedalīt nosacītās trijās daļās.