Camino – Diena 17

Septiņpadsmitā diena

Nu, kāpēc cilvēkiem patīk gulēt piesmakušās telpās? Neparko nav gatavi gulēt pat pie pusatvērta loga. Vai visiem tā, vai tikai mana karma – alberģu sadzīve? Kā nosmējās Linda, mana Venēra Lauvā guļ komā.

Kalnu rīta dzestrums ātri tiek galā ar skābekļa badu manā organismā, elpoju ar pilnu krūti. Miglas plīvuri šorīt īpaši dāsni, tie ir tik biezi, ka ar pirkstu var bakstīt. Ceļš vairāk caur pilsētām, tāpēc pirmie 6 km paiet nemanot. Migla lēnām izklīst, un sāk smidzināt lietus, un noskaņojums pieņem līdzīgu nokrāsu. Auksti, paslēpju pirkstus piedurknēs. Paveros apkārt – ne es viena tāda. Vai tik kāds ļaundaris pa nakti nav izsūknējis kopējo enerģiju? 😉

Tālākie 18 km ir grūti, lietus mijas ar īsiem, karstiem saules brīžiem, vīnogu, kazeņu nav, kājas svina pilnas, bet iekšā smaids ir. Šis laikam ir tas slavenais ceļa posms bez norādēm – nav ne pilsētu/ciemu nosaukumu, ne kilometru norāžu, pa skopai gliemežzīmei un dzeltenai bultai.

Bieži ņemu pauzes, vienkārši miegu ciet. Pienāk kundze gados un prasa:

– “Tu arī miedz, nav spēka?”

Piekrītoši māju ar galvu. Viņa sniedz man kaut ko spīdīgā papīrā:

– “Dzer, es jau divus izdzēru. Palīdzēs!”

Atplēšu papīru, vjē, kaut ko tik pretīgi saldi salkanu nekad nebiju ēdusi! Ārā spļaut neērti, kundze smaida un atzinīgi māj ar galvu. Pasmaidu pretī, patencinu un steberēju tālāk. Kādā brīdī es panāku un mani panāk siestu ieturējušās kompānijas. Ar īstu tīrasiņu latvietes prieku konstatēju, ka brašie džeki nav labāki par mani. Tā mēs, tādā zosu gājienā gāzelēdamies, velkamies. Vienubrīd iedomājos, mums vēl alus kausus rokās un varētu raut vaļā “Hei, melnā pantera, baigi lunkanā…” Būtu ļoti atbilstoši.

Alberģi esmu izraudzījusies 21 km pirms Santjago. Kļūda, vajadzēja palikt Sant Irenā, ciems nost no takas, no rīta lieks pusotrs kilometrs, bet nekad jau viss nav pilnīgi melns. Man tiek īsta gulta ar baltiem, smaržīgiem palagiem.

Laižoties miegā, beidzot pati sev uzdodu jautājumu, ko man prasa visi mājās palikušie un apkārt esošie:

“Iveta, nu kāpēc tu ej??”

Atbildes nav…

Ceļš atsūtīja ielūgumu…

Citi raksti

18.03.2021. Rīts Mazciemā

No paša agrā rīta lija, ne tā - pavasarīgi, bet no sirds, Asturijas gaumē. Kaķi paprasījās zem segas un, dibenus pret logu pagriezuši, skaidri pauda attieksmi pret esošajiem laikapstākļiem. Bet šeit ir dīvaino laikapstākļu karaļvalsts...

Es esmu/ būšu roze , kas vērsies lēnām , pa ziedlapiņai , kā mans Claude Monet .Kaut kad rakstīju , ka , reizēm tas , ko domājam , esam galapunkts , ir tikai pietura . Bet to apjaušam tikai pēc laba laika .Es nezinu , rīt būs mācību procesa galapunkts vai pietura . Lai kas …

Camino – Diena 17 Read More »

29.04.2023. Ir arī tā

Domāju nerakstīt, līdz mani ilgi, mīļi gaidītie viesi nebūs devušies mājup. Lai lieki nesatrauktu. Jo tik ļoti, ļoti gaidīti. Kāpēc - o, tur ir vesels stāsts, bet to tik ar pašu piekrišanu. Ko nozīmē būt viesu namiņa, kaut ofic neatzīta, bez stingriem papīriem, tik draugiem, draugu draugiem un viņu draugiem, saimniecei? Zināt, vai ne? Tas ir ne tikai prieks sagaidot un asara prombraucot, jo katrs paliek sirdī, tas ir ne tikai traks plānošanas, pielāgošanās maratons visās dienās, tā ir ne tikai spēja nolasīt vēlmes - gastronomiskās, emocionālās un vēl, un vēl. Tā ir arī prasme un vajadzība savākt sevi, savu fizisko ķermeni, kad tas uzrīko revolūciju.

12.08.2021. Palīgs - 2. daļa

Tā bija kāda trešā diena, kad virtuvi jau rotāja jaunā, ērtā izlietne, kad jaunietis kā tā “starp citu”, cenšoties būt pēc iespējas nevērīgāks, izmeta: “(...)pēc dažām dienām mums viena meitene pievienosies (..)”.

Hmmm, nu, labi! Viens mazs indes zobiņš gan izlīda - kā tā, man pat nepaprasot, bet tad atcerējos savu dēlu līdzīgā situācijā...