Es esmu/ būšu roze , kas vērsies lēnām , pa ziedlapiņai , kā mans Claude Monet .Kaut kad rakstīju , ka , reizēm tas , ko domājam , esam galapunkts , ir tikai pietura . Bet to apjaušam tikai pēc laba laika .Es nezinu , rīt būs mācību procesa galapunkts vai pietura . Lai kas tas būtu , gribu to skaistu , lai kā tas būs , es jau esmu uzvarētāja . Tikt tik tālu , starp profiņiem , kuri visu šo apgūst n-gadus , vadīt grupu darbus ar viņiem , noturēties līmenī , tas bija daudz .Galva kūp , spiediens lēkā .Rīt sertifikācija . Iespējams , ka būs jāatkārto, bet tas kanti nerīvē 
. Jauda , māka ir , prakse jāuztrenē !Vilciens dodas ceļā
#100LaimīgasDienasNamiņā – 5. diena
Citi raksti
02.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 17
Kura ir laimīga? Pareizi, es! Ziniet, dzīves līkloči var ievest tādā dziļā un smaržīgā vietā, kur i gaismiņu neredzi. Var būt dienas, kad smags ķieģelis pie deguna piesiets. Ir jau visādi, vairāk gan to brīžu, kad sirds kā taurenītis lido, pogo kā lakstīgala, zied kā labi kopta roze.
Rudens ir dažādu svētku laiks , kad pagasti dižojas savā starpā . Protams , ja skatās ar Latvijas mēroga acīm , tad skumja nopūta vien sanāk , bet asturieši prot priecāties arī par vienu galdiņu siera . Galvenais ir sanākt kopā , iedzert sidru vai vīnu , paklausīties dūdas , apspriest jaunumus .Jūdzu savu Silvī …
Šodien sapratu , ka , šo laimīgo dienu apraksti ir iespēja dalīties tajā ,kas paliek aiz kadra , paliek kaut kur starp citiem ierakstiem , darbiem . Tā ir mana ikdiena , tas ir tas ar ko es elpoju , un , jā, tā ir laime , tās ir laimīgās dienas , kaut reizēm deguns …
15.04.2024. Miglā asaro logs…
Sestdienas rīts sveica ar patīkamu siltumu un spirgtu okeāna gaisu. Tā kā viesi bieži jautā par tirdziņiem, mājražotājiem, esmu cieši apņēmusies izpētīt piedāvājumu mazliet tālāk no namiņa. Pēc nelielas diskusijas izlēmām braukt uz Vegadeo, no šīs pilsētas pirms diviem gadiem Gunta sāka savu ceļu pie manis. Kur vienas nakts vietā palika uz pusmēnesi, un tagad atbrauca uz ilgāku laiku.