Es esmu/ būšu roze , kas vērsies lēnām , pa ziedlapiņai , kā mans Claude Monet .Kaut kad rakstīju , ka , reizēm tas , ko domājam , esam galapunkts , ir tikai pietura . Bet to apjaušam tikai pēc laba laika .Es nezinu , rīt būs mācību procesa galapunkts vai pietura . Lai kas tas būtu , gribu to skaistu , lai kā tas būs , es jau esmu uzvarētāja . Tikt tik tālu , starp profiņiem , kuri visu šo apgūst n-gadus , vadīt grupu darbus ar viņiem , noturēties līmenī , tas bija daudz .Galva kūp , spiediens lēkā .Rīt sertifikācija . Iespējams , ka būs jāatkārto, bet tas kanti nerīvē 
. Jauda , māka ir , prakse jāuztrenē !Vilciens dodas ceļā
#100LaimīgasDienasNamiņā – 5. diena
Citi raksti
16.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”
Solis n-tais, sazin kurais, esmu pazudusi izplatījumā
Jau rakstīju, ka pēdējie divi mēneši ir spriedzes pārpilni. Vienlaicīgi ejam finiša taisnē ar visām iesāktajām lietām, un gluži spāniskā garā viņi dokumentus izskata, atbildes raksta 3-5 mēnešus, bet man viss prasītais jāiesniedz 5 - 10 dienu laikā. Tad nu jožu ar papīriem pa trim dažādām pilsētām un pilsētelēm - Cudillero, Avilesu un Gijonu. Gadās, ka kāds aprakstīts papīra gabals jānes uz n-iestādes otro stāvu, bet jāapzīmogo pirmajā, kamēr izsēžu rindu otrajā stāvā, darba laiks pirmajā ir beidzies, nākamajā dienā no rīta zvans uz iestādi izņemt pieraksta numuriņu (labi, ja var dabūt), un atlieku visus darbus, konsultācijas un joņoju iesniegt dārgo papīra stērbeli.
25.05.2023. Lūzuma punkts
Ilgi domāju – publicēt šo stāstu vai nē. Pirms dažām dienām ieliku ierakstu Fb par namiņu, vietu, kur atpūsties, smelties spēku, doties dabā, un kāda paziņa uzrakstīja: “Tagad tevi redz tik daudzi, tu vairs nedrīksti rakstīt par grūtībām. Cilvēkiem savu problēmu pietiek, ja gribi, lai pie tevis brauc, jārāda vieglums.” Vēl kāda paziņa kādā no sarunām izmeta, ka nevienam nav jāpiepilda otra sapņi. Viņām ir taisnība. Katrs mēs esam atbildīgi par savu dzīvi, izvēlēm un izvēļu sekām, un taisnība ir arī tā, ka cilvēki meklē viegluma “tableti”, etalonu. Neslēpšu, man ļoti gribētos būt šim viegluma etalonam, ar savu piemēru parādīt, ka neviens sapnis nav par lielu, neviens mērķis, ja patiesi tavs, nav nesasniedzams, bet Visumam ir laba humora izjūta, un es jums pirms septiņiem gadiem apsolīju realitāti, bez izskaistinājuma. Kamēr pārdomāju, publicēt vai nē, sākās notikumi, kuru izpratnei nepieciešams šis ieraksts.
12.07.2020. Pirmais viesis.
Šodien ir īsts “viento del norte” laiks. Saule paslēpusies aiz pelēko mākoņu aizkariem, nomācies, tumšs, spiedīgi karsts, un vējš tāds, ka gāž no kājām. Šī ir tā diena, kad nolemju iztikt bez smilšu pīlinga sejai, atsakos no āra darbiem un lieku mieru arī telpu pucēšanai. Uzliku fona mūziku par trako ziemeļvēju, Lakšmi priecīga ieritinājās uz ceļiem. Murrā tik skaļi un hipnotizējoši veras man acīs, ka nolieku adīkli malā. Lai notiek, šodien vērpsim stāstus.
Šodien par šarmu un sievišķību . Par prasmi saglabāt eleganci arī tad , kad mostas nevaldāma vēlme nodarboties ar pannu aerobiku .Šodien mācību trešā moduļa pirmā diena . Sākumā garlaicīgi , viss zināms, strādāju daudz dziļāk , vēlāk palika interesanti . Vēl jautrāk palika, kad praktiskajos darbos , trāpijos puišu grupā. Vajadzēja izstrādāt stratēģijas ar …