Dzīve mazciemā – 33

Rīts Mazciemā

No paša agrā rīta lija, ne tā – pavasarīgi, bet no sirds, Asturijas gaumē. Kaķi paprasījās zem segas un, dibenus pret logu pagriezuši, skaidri pauda attieksmi pret esošajiem laikapstākļiem.

Bet šeit ir dīvaino laikapstākļu karaļvalsts – līdz ar pirmajiem saules stariem Lietus Māte saritināja savus plīvurus un pār kalnu galiem uzspīdēja saule. Arī negantais vējš beidza pūst savas taures, kaķi izlīda no segapakšas un, saldi murrājot, guļot uz segas, pagrieza savus punčus pretī siltajiem saules stariem.

Tādos rītos miegs no acīm pazūd kā uz burvja mājienu, lecu no gultas ārā un, biezo jaku uzmetusi uz pleciem, skrienu lūkot – kas jauns uzziedējis, kas degunus no zemes izbāzis, vai zemenes jau zied, vai burkāni sadīguši, ko agrajā pavasarī stādītās tulpes, narcises, hiacintes dara.

Dārzs ir mana atveldze un posts vienlaicīgi. Šodien ceturtdiena – spāņu valodas nodarbības diena, tā gribējās uz Gijonu aizbraukt, satikt grupas biedrus, parunāt par neko, iedzert kafiju pilsētas skvērā…

Bet šodien nelīst, tāpēc mācības atkal online. Dārzs jau sen vairs nesauc, tas auro, un es nolieku savas prioritātes. Brauciens uz Gijonu – viens kūdras maiss, tādi man te tagad tie rēķini.

Par sapņiem jāmaksā, un es maksāju smaidot, jo dārzs ir atveldze sirdij, prātam, steidzīgajam dzīves ritmam…

Dārzs būs atveldze tiem, kuri nāks…

Ann Deweirdt, Cristina Sanchez Blanco, Today I will be online again, love you and miss you.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 65
08.06.2022. Retrīts

Žēli čīkstot, lēni aizveras durvis, dārzā, namiņā iestājas dīvains klusums. Pat bezkaunīgās vārnas nedaudz apmulsušas, manas abas kaķes, kaklus izstiepušas, lūr aiz stūra: “Vai t’ neviena nenāks, kur visas palikušas, tak pusdienlaiks.” Divas nedēļas namiņā čaloja sarunu upes, dārdēja, īpaši vakaros, smieklu pērkoni, virpuļoja daudz, daudz sievišķās maģiskās enerģijas, kaut kas tāds ne tikai namiņā, visā mazciemā un varbūt pat lielciemā nebija pieredzēts. Man tas uzvēdīja atmiņas no tiem laikiem, kad vadīju grupas klātienē. Ech, tas tik bija piedzīvojums.

#100LaimīgasDienasNamiņā – 29. diena
Šodien sapratu , ka , šo laimīgo dienu apraksti ir iespēja dalīties tajā ,kas paliek aiz kadra , paliek kaut kur starp citiem ierakstiem , darbiem . Tā ir mana ikdiena , tas ir tas ar ko es elpoju , un , jā, tā ir laime , tās ir laimīgās dienas , kaut reizēm deguns …

Dzīve mazciemā – 33 Read More »

Dzīve mazciemā – 62

17.02.2022. Pilnmēness pārdomas

Februāris, ar katru pāršķiro kalendāra lapu esam tuvāk pavasarim. Ai, jā, skaistais, reibinošais ziedonis. Bet nu jau trīs gadus februāris ir mans īpašais mēnesis, tāda kā dzimšanas diena pusmēneša garumā. Pirms trim gadiem februārī pirmo reizi satiku namiņu. Tā bija skaista diena, ziedēja kamēlijas, viss mauriņš pie mājas nokaisīts ar sarkanajiem kamēliju ziediem kā sarkanais paklājs Oskara balvas saņemšanas ceremonijā. Nāc, baudi, dzīvo. Tas bija traki jautrs brauciens kopā ar vēl divām smējējām. Visām trim tā bija pirmā iepazīšanās ar Ziemeļu ceļu, tiesa, gadu pirms Sarmīte bija nogājusi Camino Primitivo. Kopīgi elsām un pūtām no sajūsmas, vērojot okeāna varenos viļņus, klusā pietātē stenējām, esot augstu kalnos, kur ērgļi lidoja zem mums, tieši tādā vietā bija viena apskatāmā māja.
Dzīve mazciemā – 93
30.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 9

Vakar no rīta, izejot ārā, bija jūtama spēcīga dūmu smaka, kas, mainoties vējam, pazuda dienas laikā. Diena bija silta, drīzāk karsta +25 grādi, praktiski bez vēja. Ziņās stāsta, ka tuvojas lietus un vēja periods. Steidzu dārza darbus, līdz viešņām palikušas skaitītas dienas, un lielu daļu no tām līs. Pret vakaru mugura īd, bet gandarījums liels - zemeņu vagas izravētas, aprušinātas, jaunā zeme uzlikta, apdobes sakārtotas. Pašā vakarā pārstādīju daļu pagājušā gada pelargoniju, labi samēslotas, apčubinātas, tās kāpa ārā no esošajiem podiem. Vēlā vakarā zvans no Gunitas: “Tu zini, ka starp mums ir lieli ugunsgrēki?”