Camino – Diena 17

Septiņpadsmitā diena

Nu, kāpēc cilvēkiem patīk gulēt piesmakušās telpās? Neparko nav gatavi gulēt pat pie pusatvērta loga. Vai visiem tā, vai tikai mana karma – alberģu sadzīve? Kā nosmējās Linda, mana Venēra Lauvā guļ komā.

Kalnu rīta dzestrums ātri tiek galā ar skābekļa badu manā organismā, elpoju ar pilnu krūti. Miglas plīvuri šorīt īpaši dāsni, tie ir tik biezi, ka ar pirkstu var bakstīt. Ceļš vairāk caur pilsētām, tāpēc pirmie 6 km paiet nemanot. Migla lēnām izklīst, un sāk smidzināt lietus, un noskaņojums pieņem līdzīgu nokrāsu. Auksti, paslēpju pirkstus piedurknēs. Paveros apkārt – ne es viena tāda. Vai tik kāds ļaundaris pa nakti nav izsūknējis kopējo enerģiju? 😉

Tālākie 18 km ir grūti, lietus mijas ar īsiem, karstiem saules brīžiem, vīnogu, kazeņu nav, kājas svina pilnas, bet iekšā smaids ir. Šis laikam ir tas slavenais ceļa posms bez norādēm – nav ne pilsētu/ciemu nosaukumu, ne kilometru norāžu, pa skopai gliemežzīmei un dzeltenai bultai.

Bieži ņemu pauzes, vienkārši miegu ciet. Pienāk kundze gados un prasa:

– “Tu arī miedz, nav spēka?”

Piekrītoši māju ar galvu. Viņa sniedz man kaut ko spīdīgā papīrā:

– “Dzer, es jau divus izdzēru. Palīdzēs!”

Atplēšu papīru, vjē, kaut ko tik pretīgi saldi salkanu nekad nebiju ēdusi! Ārā spļaut neērti, kundze smaida un atzinīgi māj ar galvu. Pasmaidu pretī, patencinu un steberēju tālāk. Kādā brīdī es panāku un mani panāk siestu ieturējušās kompānijas. Ar īstu tīrasiņu latvietes prieku konstatēju, ka brašie džeki nav labāki par mani. Tā mēs, tādā zosu gājienā gāzelēdamies, velkamies. Vienubrīd iedomājos, mums vēl alus kausus rokās un varētu raut vaļā “Hei, melnā pantera, baigi lunkanā…” Būtu ļoti atbilstoši.

Alberģi esmu izraudzījusies 21 km pirms Santjago. Kļūda, vajadzēja palikt Sant Irenā, ciems nost no takas, no rīta lieks pusotrs kilometrs, bet nekad jau viss nav pilnīgi melns. Man tiek īsta gulta ar baltiem, smaržīgiem palagiem.

Laižoties miegā, beidzot pati sev uzdodu jautājumu, ko man prasa visi mājās palikušie un apkārt esošie:

“Iveta, nu kāpēc tu ej??”

Atbildes nav…

Ceļš atsūtīja ielūgumu…

Citi raksti

Kārtējais karuselis , kā saka mana paziņa , citādāku dienu man neēsot.Ļoti ceru , ka rīt , kad ievilkšu elpu , spēšu vairāk aprakstīt , šīs dienas ir tā vērtas .Pagaidām - dziļā pateicībā šoferim , krāmētājiem , lielās pakas sasniegušas Rīgu , labais rūķis Iveta Salmiņa, saliks pa Omnivām jūsu svecītes .Nu varu ievilkt …

Camino – Diena 17 Read More »

11.01.2022. Atā, rūķi!

Katrai pasakai, pat Ziemassvētku, pienāk beigas. Tā beidzas, lai sāktos jauna, un es ticu, nē, es zinu, ka būs. Mani rūķi piekrāmētām somām, ne bez mazas adrenalīna devas, devušies atceļā uz Latviju, es – atpakaļ savos darbos. Rīt būs jauna diena, mēs atkal ar mincēm un namiņu četratā, ai, nē, piecatā, jo Nansijas aste joprojām dzīvo savu dzīvi, rūpēsimies viena par otru, bursim pasakas, rušināsim dārzu. Rīt būs neierasts rīts bez kopīgas kafijošanas un filozofiskām apcerēm, tomēr ikkatrs mājas, dārza stūrītis saglabās atmiņu par traki gardajiem smiekliem, kas lika smaidīt arī garām ejošajiem kaimiņiem, ceļiniekiem. Mana mazciema iedzīvotāji ir pārliecināti, ka Latvijā dzimst, dzīvo traki enerģiskas, bezgala talantīgas un jautras sievietes. Un tas ir tik garšīgi, tik garšīgi!

02.04.2021. Silti un saulaini

Četras dienas bez lietus un dāsns saules siltums. Neticami, bet termometrs aizvējā rāda +26, tikpat neticami, ka, kā rāda laika ziņas, pēc dažām dienām būs tikai + 9..+14. Tādas te tās temperatūras svārstības, īpaši rudeņos, pavasaros. Šodien plānā pabeigt ēnaino dobi tieši pretī guļamistabas logiem. Labu brīdi rosījusies, palūkojos uz darbistabas logiem un sāku smieties: abas manas dāmas uzrāpušās uz rakstāmgalda, aptupušās uz pakaļķepām, ar priekšējām bungo pa loga rūti.
29.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 23

Kā rīts, tā jaunas krāsas, jaunas cakas. Šogad maniem viesiem nāksies raudzīties uz to, kas ir, ne pētīt to, kā pietrūkst. Pēdējo pusotru nedēļu dārzā strādāt var tikai no rīta vai īsi pirms saules rieta. Pārējā laikā maksimums ar ūdens šļūteni kaut ko laistīt, arī sevi. Tās retās piles, kas naktī nopil, iztvaiko, līdz zemei nenonākušas. Dažas dobes baidos ravēt, labāk, lai nezāles zemi sedz, tik apgriežu. Toties kādas domas galvā kārtojas...