Camino – Diena 17

Septiņpadsmitā diena

Nu, kāpēc cilvēkiem patīk gulēt piesmakušās telpās? Neparko nav gatavi gulēt pat pie pusatvērta loga. Vai visiem tā, vai tikai mana karma – alberģu sadzīve? Kā nosmējās Linda, mana Venēra Lauvā guļ komā.

Kalnu rīta dzestrums ātri tiek galā ar skābekļa badu manā organismā, elpoju ar pilnu krūti. Miglas plīvuri šorīt īpaši dāsni, tie ir tik biezi, ka ar pirkstu var bakstīt. Ceļš vairāk caur pilsētām, tāpēc pirmie 6 km paiet nemanot. Migla lēnām izklīst, un sāk smidzināt lietus, un noskaņojums pieņem līdzīgu nokrāsu. Auksti, paslēpju pirkstus piedurknēs. Paveros apkārt – ne es viena tāda. Vai tik kāds ļaundaris pa nakti nav izsūknējis kopējo enerģiju? 😉

Tālākie 18 km ir grūti, lietus mijas ar īsiem, karstiem saules brīžiem, vīnogu, kazeņu nav, kājas svina pilnas, bet iekšā smaids ir. Šis laikam ir tas slavenais ceļa posms bez norādēm – nav ne pilsētu/ciemu nosaukumu, ne kilometru norāžu, pa skopai gliemežzīmei un dzeltenai bultai.

Bieži ņemu pauzes, vienkārši miegu ciet. Pienāk kundze gados un prasa:

– “Tu arī miedz, nav spēka?”

Piekrītoši māju ar galvu. Viņa sniedz man kaut ko spīdīgā papīrā:

– “Dzer, es jau divus izdzēru. Palīdzēs!”

Atplēšu papīru, vjē, kaut ko tik pretīgi saldi salkanu nekad nebiju ēdusi! Ārā spļaut neērti, kundze smaida un atzinīgi māj ar galvu. Pasmaidu pretī, patencinu un steberēju tālāk. Kādā brīdī es panāku un mani panāk siestu ieturējušās kompānijas. Ar īstu tīrasiņu latvietes prieku konstatēju, ka brašie džeki nav labāki par mani. Tā mēs, tādā zosu gājienā gāzelēdamies, velkamies. Vienubrīd iedomājos, mums vēl alus kausus rokās un varētu raut vaļā “Hei, melnā pantera, baigi lunkanā…” Būtu ļoti atbilstoši.

Alberģi esmu izraudzījusies 21 km pirms Santjago. Kļūda, vajadzēja palikt Sant Irenā, ciems nost no takas, no rīta lieks pusotrs kilometrs, bet nekad jau viss nav pilnīgi melns. Man tiek īsta gulta ar baltiem, smaržīgiem palagiem.

Laižoties miegā, beidzot pati sev uzdodu jautājumu, ko man prasa visi mājās palikušie un apkārt esošie:

“Iveta, nu kāpēc tu ej??”

Atbildes nav…

Ceļš atsūtīja ielūgumu…

Citi raksti

28.06.2020. Cavadonga.

Manās domās, sarunvalodā ieviesies termins “garās brīvdienas” - divreiz mēnesī Lilijai ir brīva sestdiena no pusdienas laika un svētdiena līdz astoņiem vakarā. Tas nozīmē tikai vienu - piedzīvojumi, ceļojumi!
Nu, kāpēc cilvēkiem patīk gulēt piesmakušās telpās? Neparko nav gatavi gulēt pat pie pusatvērta loga. Vai visiem tā, vai tikai mana karma - alberģu sadzīve? Kā nosmējās Linda, mana Venēra Lauvā guļ komā.
01.07.2022. Pēdas smiltīs.

Vakar vajadzēja padomu, spēku, tāpēc paņēmu brīvu vakaru no visiem darbu darbiem un aizbraucu līdz “melnajai” pludmalei. Tur starp lielajiem klints bluķiem bēguma laikā ir tāda īpaša vietiņa, kur pasēdēt, padomāt. Un man laimējās, piedzīvoju vienu no skaistākajiem saulrietiem, kopš esmu šeit. Es ticu, ka tad, kad mūsu laiks uz zemes ir beidzis, mūsu dvēselēm dota iespēja redzēt, kādas pēdas esam aiz sevis atstājuši - cits bērnos, bērnu bērnos, cits mežos, dārzos, dziesmās, gleznās, traukos. Kādreiz domāju – nez, kādas būs manas pēdas. Nu jau zinu.

Motivācija .Pat tajās dienās, kad neko negribas darīt, redzēt, dzirdēt , motivējiet sevi kaut ko izdarīt , lai vakarā ir baudpilns gandarījums . Kaut vai kārtīgi atpūsties un darīt NEKO .Domājat , viegli darīt NEKO , izjust baudu un gandarījumu no tā, ja no katra stūra , burtiski , brēc nepadarītie darbi ?!Tur ir tā …

Camino – Diena 17 Read More »