Camino – Diena 17

Septiņpadsmitā diena

Nu, kāpēc cilvēkiem patīk gulēt piesmakušās telpās? Neparko nav gatavi gulēt pat pie pusatvērta loga. Vai visiem tā, vai tikai mana karma – alberģu sadzīve? Kā nosmējās Linda, mana Venēra Lauvā guļ komā.

Kalnu rīta dzestrums ātri tiek galā ar skābekļa badu manā organismā, elpoju ar pilnu krūti. Miglas plīvuri šorīt īpaši dāsni, tie ir tik biezi, ka ar pirkstu var bakstīt. Ceļš vairāk caur pilsētām, tāpēc pirmie 6 km paiet nemanot. Migla lēnām izklīst, un sāk smidzināt lietus, un noskaņojums pieņem līdzīgu nokrāsu. Auksti, paslēpju pirkstus piedurknēs. Paveros apkārt – ne es viena tāda. Vai tik kāds ļaundaris pa nakti nav izsūknējis kopējo enerģiju? 😉

Tālākie 18 km ir grūti, lietus mijas ar īsiem, karstiem saules brīžiem, vīnogu, kazeņu nav, kājas svina pilnas, bet iekšā smaids ir. Šis laikam ir tas slavenais ceļa posms bez norādēm – nav ne pilsētu/ciemu nosaukumu, ne kilometru norāžu, pa skopai gliemežzīmei un dzeltenai bultai.

Bieži ņemu pauzes, vienkārši miegu ciet. Pienāk kundze gados un prasa:

– “Tu arī miedz, nav spēka?”

Piekrītoši māju ar galvu. Viņa sniedz man kaut ko spīdīgā papīrā:

– “Dzer, es jau divus izdzēru. Palīdzēs!”

Atplēšu papīru, vjē, kaut ko tik pretīgi saldi salkanu nekad nebiju ēdusi! Ārā spļaut neērti, kundze smaida un atzinīgi māj ar galvu. Pasmaidu pretī, patencinu un steberēju tālāk. Kādā brīdī es panāku un mani panāk siestu ieturējušās kompānijas. Ar īstu tīrasiņu latvietes prieku konstatēju, ka brašie džeki nav labāki par mani. Tā mēs, tādā zosu gājienā gāzelēdamies, velkamies. Vienubrīd iedomājos, mums vēl alus kausus rokās un varētu raut vaļā “Hei, melnā pantera, baigi lunkanā…” Būtu ļoti atbilstoši.

Alberģi esmu izraudzījusies 21 km pirms Santjago. Kļūda, vajadzēja palikt Sant Irenā, ciems nost no takas, no rīta lieks pusotrs kilometrs, bet nekad jau viss nav pilnīgi melns. Man tiek īsta gulta ar baltiem, smaržīgiem palagiem.

Laižoties miegā, beidzot pati sev uzdodu jautājumu, ko man prasa visi mājās palikušie un apkārt esošie:

“Iveta, nu kāpēc tu ej??”

Atbildes nav…

Ceļš atsūtīja ielūgumu…

Citi raksti

Ticība sev , tā ir spēja ieraudzīt sevi vēl neesošajā, iedzīvoties tajā, saplūst ar to , noticēt un sākt realizēt. Pārdomāti liktie soļi aiz soļiem nesīs rezultātus #100LaimīgasDienasNamiņā
23.12.2022. Svētki sirdī

Cik patīkami pamosties ar padarīta darba sajūtu. Labprāt ilgāk pabaudītu spilvena un segas tuvību, bet Nansijai ir viedoklis - nelīst, aiz loga dzied putni. Viens diktam sulīgi apetelīgs strazds lēkā pa hortenziju krūma augšējiem zariem, un mincei medību priekšnojautās, sajūsmā dreb ūsas – mosties, mosties, laid mani ārā, dāma vairs nav nomierināma. Šodien lielciema diena, jātiek uz tālo lielciema daļu, kur poliklīnika, pasts, bibliotēka.

21.07.2024. #BraucCiemos arī tu!

Dārzā smaržo lilijas - tik saldi un reibinoši, kā tikai pasakās var būt. Bet, manu viešņu vārdiem runājot, te arī esot pasaka, un tāda, ka, izejot pagalmā, ieelpojot tuvējā eikaliptu meža, okeāna un ziedošā dārza smaržas, asaras sāk pa vaigiem ritēt. Man bija prieks un patiesa laime uzņemt četras smējējas, kalnos kāpējas, pa viļņiem lēkātājas. Grupas veidojas debesīs - kā citādi uz Rūtas un viņas meitas Grietas aicinājumu pieteiktos Anita un Ieva? Atšķirīgas, bet tik ļoti vienotas.

30.07.2022. Liena. Pirmā diena.

Abpusēji vienojāmies, ka pirmo dienu vajag mieriņā, tāpēc vairāk kā divu stundu garās brokastis šķiet pārāk steidzīgas. Starp mums ir tāda kā telepātija - viena padomā, otra atbild. Pašām smiekli nāk. Abas kaķu dāmas arī atzina Lienu par labu esam, abas pieskrēja, kārtīgi noberzējās gar kājām, iezīmējot savu teritoriju. Lai tā īsti iezīmētu dienu “mieriņā”, devāmies pabeigt 10,5 metrus garās puķu dobes rakšanu.