Lielākā svētība – katru dienu sveicināt un pavadīt ar laimes sajūtu prātā, sirdī .
Tāds ir bijis šis gads un , arī iepriekšējie, pavadītie skaitajā saules , spēka , vētru,okeāna, kalnu un rozā namiņa zemē .
Svarīgi iznest šo sajūtu dienās , kad nesamais grozs , sazin kāpēc , šķiet smagāks .
Manas kaķes , kā māk , tā iepriecina mani , pēdējais ,, iepriecinājums “ divi peļ-žurki, viena tāda brūna , apaļīga , otra – pelēka, tieva ar garu asti . Manas balss saites tiek labi trenētas , ik reiz , kad peļžurcis mani sagaida uz virtuves grīdas , sēžot izlietnē , vai tupot uz štruntiņu stieņa . Rezultātā , viss no virsmām novākts , aizbarikādētas skapīšu durvis , ik dienas viss tiek dezinficēts un kaķiem iesniegts mutvārdu protests divos eksemplāros.
Tikmēr peļžurki “ padzīvo zaļi “ zem skapīšiem , kur kaķi klāt netiek.
Tikmēr , kamēr citi dzers šampanieti , man būs liepziedu tēja ar rumu un Ievas vārīto čiekuru ievārījumu , pēdējo dienu aukstums , kad telpās varu spēlēt tvaika lokomotīvi , paveicis savu .
Ķermenis jauki atgādināja, ka jāmīl sevi, jāsaudzē sevi . To arī darīšu un lūgšu to arī jums . Ja vien nav ļoti, ļoti personīgs sveiciens , kas domāts tikai manām acīm , savu sakāmo var atstāt šeit , manā vēstuļu kastītē jau pamatīgs sprādziens 🙂
Laimīgi pavadīt , priecīgi sagaidīt ❤️
Citi raksti
Vējo, līst, karsē saule vai visa apkārtne miglā tīta, dārzs dzīvo savu dzīvi. Ja ilgstoši esmu projām, tas skumst, es pat teiktu, tam sāp, jo manu gādīgo, saudzīgo roku vietā nāk gliemežu, skudru ordas, kas rij, posta bez mazākās žēlastības, žurka, izlīdusi no alas, grauž un grauž...
12.10.2020. Vēlmes un izvēles.
Vakar apritēja mēnesis, kopš tā septembra rīta, kad namiņā ieradās īrnieks. Tā kā līgums tik’ uz vienu mēnesi, sagaidot puslīdz pieņemamu laiku, dodos klauvēt pie durvīm, uzzināt tālākos plānus. Klauvēju vienu reizi, otru - klusums, atslēga durvīs. Klauvēju trešo reizi, tad uzmanīgi veru durvis.
Līdz ar jautrīšu pārīša laimīgu iesēdināšanu lidmašīnā (jā, to pašu, kuri pases atstāja LV) , Maijas pavadīšanu tālākajā Camino, varu teikt, ka viesu sezona noslēgusies. Vēl tik namiņa krustmāmiņa sagaidāma, bet tas jau cits stāsts. Tur mēs rāpsimies pa kalnu grēdām, ložņāsim sazin kur, pētīsim jaunas takas, lai viesiem nākamajā sezonā varētu kādu odziņu piedāvāt.
Diena sākas ar adaptēšanos spāņu ceļu satiksmes īpatnībās:
- luksoforos nav dzeltenās gaismas. Actiņa ir, gaismiņas - nav;
- spāņi sevi neapgrūtina ar pagriezienu rādīšanu;
- apļos (vidū) ir luksofori, dažos pat četri!!!
Braucam tālāk uz ziemeļiem, augstāk kalnos, paredzēti ap 320 km, mērķis - tikšanās ar Huanu Izspiedēju (iesauku dabūja pateicoties savai gaudošanai par naudas tēmu un acīm redzamo vēlmi izkāst vai uzmest).