Lielākā svētība – katru dienu sveicināt un pavadīt ar laimes sajūtu prātā, sirdī .
Tāds ir bijis šis gads un , arī iepriekšējie, pavadītie skaitajā saules , spēka , vētru,okeāna, kalnu un rozā namiņa zemē .
Svarīgi iznest šo sajūtu dienās , kad nesamais grozs , sazin kāpēc , šķiet smagāks .
Manas kaķes , kā māk , tā iepriecina mani , pēdējais ,, iepriecinājums “ divi peļ-žurki, viena tāda brūna , apaļīga , otra – pelēka, tieva ar garu asti . Manas balss saites tiek labi trenētas , ik reiz , kad peļžurcis mani sagaida uz virtuves grīdas , sēžot izlietnē , vai tupot uz štruntiņu stieņa . Rezultātā , viss no virsmām novākts , aizbarikādētas skapīšu durvis , ik dienas viss tiek dezinficēts un kaķiem iesniegts mutvārdu protests divos eksemplāros.
Tikmēr peļžurki “ padzīvo zaļi “ zem skapīšiem , kur kaķi klāt netiek.
Tikmēr , kamēr citi dzers šampanieti , man būs liepziedu tēja ar rumu un Ievas vārīto čiekuru ievārījumu , pēdējo dienu aukstums , kad telpās varu spēlēt tvaika lokomotīvi , paveicis savu .
Ķermenis jauki atgādināja, ka jāmīl sevi, jāsaudzē sevi . To arī darīšu un lūgšu to arī jums . Ja vien nav ļoti, ļoti personīgs sveiciens , kas domāts tikai manām acīm , savu sakāmo var atstāt šeit , manā vēstuļu kastītē jau pamatīgs sprādziens 🙂
Laimīgi pavadīt , priecīgi sagaidīt ❤️
Citi raksti
No rīta paskatos plānotāja un rakstu saimniekam ar lūgumu neieplānot mājas apsekotājus līdz 02.06., jo visas dienas jau sarakstītas ar darbiem. Atnāk ziņa “labi”. Vēl pēc pāris dienām atnāk ziņa, ka rīt, tas ir, 31.05., būs abi kontrolētāji klāt. Ievelku elpu, pastāvu plankā, lai “nolaistu tvaiku” un vēlmi uzrakstīt visu, ko par viņu domāju. Un domāju es daudz un krāšņi, te pat vairs nav teiciens “man ir jūtas”, te prasās pēc lielās enerģētiskās pannas. Kamēr pārgrupēju darbus, atnāk ziņas no jaukas Latvijas piligrimes, ka labprāt šo nakti pavadītu namiņā un, ja vēl vakariņas, tad pavisam labi. Ievelku elpu...
Agrs svētdienas rīts, nejaukais kraukļu pāris, pareizāk sakot, abi pāri, nolēmuši uzrīkot kopīgo izlamāšanos tieši pretī manam guļamistabas logam. Negribīgi, slinki atveru vienu aci - šorīt ar sauli esam solidāras, arī viņa tik tikko plakstiņus ver, gar dzīvības koka tumši zaļajiem zariem kā nebēdnīga maza meitene, kas nolēmusi pārbaudīt, vai tik kumodē nav palikusi kāda konfekte, vijas un tinas maigi rozā rīta gaisma.
Neparasta rosība mājās, pilnīgi jūtu, kā atdzīvojas, elpo katrs stūris un stūrītis. Prātā ienāca asociācija ar kādu multfilmu, kur iekurināja sen nemīļotu krāsni, tā sākumā sprauslāja, klepoja melnus dūmu mutuļus, un tikai pēc tam mazas uguns liesmiņas sāka sprēgāt, pakāpeniski pieņemoties spēkā un skaistumā.