Ik rudens hortenziju pucēšana . Nezinu , cik sen stādītas , stumbri resni , cieti , dažkārt ar cirvi jākapā. Daži jau tik veci , ka asnus vairs nedzen , bet paši vēl sīksti turas , nomācot visu ap sevi .
Līdzīgi kā dzīvē ar vecām piesaistēm , ieradumiem – sen vairs nederīgi , bet prātu aizņem , nedodot vietu jaunām domām .
Griezu , kapāju , krāvu , līdz parādījās mazs logs uz pasauli . Un , ja reiz logs , aiz tā vienmēr būs kāds , kurš sveicinās .
Novācot veco , mazam rozes pumpuram ( sazin kā džungļos gadījies ) dota iespēja uzziedet . Pacietība, izturība būs atmaksājusies 😉
#100LaimīgasDienasNamiņā – 15. diena
Citi raksti
19.12.2021. Laimes dažādās sejas
Mēsli, beidzot ir mēsli… Nē, ne tie, kuros iemanos iekulties, vai kurus tik devīgi man Visums dažādu ļaužu izskatā piespēlē. Ir īstie mēsli, no kuriem ogas briest un puķes plaukst. Jau labu laiku šī tēma mani ļoti, ļoti nodarbina. Kad ciemojās Jekaterina, bijām gatavas pat no vienas kūtiņas čiept. Pāris reizes aplauzos, jautājot kaimiņam - tam, kas Štirlica vīrs.
03.04.2023. Namiņa rīta stāsti - 11
Ilgi gaidīta, beidzot ir klāt. Z/S “Zutiņu” pupu kolekcija nonākusi līdz mūsmājām. Astūrija pati slavena ar savām pupiņām, bet šīs ir kas īpašs. Zināju, ka būs, un tomēr ik reizi, saņemot kādu vēstuli, paciņu no savām “čaukstenēm”, klāt pielikts kas negaidīts, silts un mīļš. Lielā degšana mazinājusies, ir vēl uguns perēkļi, bet lielumu izdevies apdzēst. Viennozīmīgi ļoti operatīvi rīcība. Arī no blakus provincēm ugunsdzēsēji steidza palīgā. Bez liekām sēdēm, saskaņošanām. Vajag - sēžamies mašīnās un braucam. Tas lieliski parāda to, ka tikai tas, kas pats bijis lielā nelaimē, tā pa īstam saprot otru, nelaimē nonākušo.
11.03.2023. Tēju nedzer, ar ko pagadās, tēja - tas ir intīmi! (Veltījums draugiem, paziņām, visiem, ar kuriem sirds vienā ritmā.)
“Šodien ir tieši trīs gadi kopš tā rīta, kad aizvēru durvis Bruņinieku ielas pasaulei” – tā sākās ieraksts 22.02. rītā, kad man te, sēžot lejas istabiņā, vērojot aiz loga krusas un vēja deju, pirksti sāka klabināt datora taustiņus. Bet tad domas aizklīda, kā krāmējām lielo mašīnu, par mazo improvizēto atvadu vakarēšanu, kura ievilkās līdz otrajai rīta stundai, kur daži bija braukuši no otras Latvijas malas, lai atvestu ceļa dāvaniņu, cieši apskautu un pateiktos par kopa pavadīto laiku. Cilvēki nāca un gāja, piepildot manu sirdi ar prieku un mazliet skumjām, jo, kas zina, vai mūsu ceļi vēl krustosies. Un tad atmiņu taka aizveda paris stundas pirms Zanes ierašanās, kad staipīju kastes uz savu mašīnu, stiprināju kaķu būri... tad vēl dzīva bija Bohēmiņa. Atceroties mīļo veckaķi un pēc tam smago aiziešanu.. pirksti pārstāja klabināt taustiņus un lūpa sāka drebēt.
06.07.2020. 130 dienas un pateicības.
“Tu dzīva? Sen nav ziņu!”, draudzene viegli sašutusi. Nu, jā, gribēju, gluži kā deputāts, dot atskaiti par pirmajām 100 dienām, bet darbu, notikumu virpulī raksts palika pusratā. Šis laiks Mazciemā ir mainījis mani, mainījis manus uzskatus un attieksmi pret lietām, galvenokārt jau pret sevi, un to var iedalīt nosacītās trijās daļās.