#100LaimīgasDienasNamiņā – 49. diena

Līdz ar otro Adventi , Asturijā ienāca ziema. Kalnos snieg un puteņo, dažas pārejas slēgtas, vietējie vingro ar sniega lāpstām . Lejā, pie okeāna jau trešo dienu vētra dejo , rauj pa gaisu visu , ko vien spēj . Kaķes īdzīgā omā, pa brīdim ārā izskrien , tad brēcot , prasās iekšā. Vienīgā izklaide – ganīt Lakšmi atnesto peli , kura aizspruka aiz skapīšiem un dzīvo tur kā niere taukos . Paldies, Lakšmīt , paldies .
Namiņā smaržo pēc virtuļiem , siltas liepziedu tējas . Manas rokas darbojas ap svecēm , nu jau visas sacakotas , rīt varēšu atrādīt .
Pirmie 50 kg pakās sapakoti , virtuve atgādina pasta nodaļu 😉.
Ar pirmdienu sāksies gaidīšanas svētki

Citi raksti

Camino – Diena 8

Esmu palikusi bez brillēm, nakts steigā tās palika alberģī zem spilvena. Tālākie ieraksti iespējami tikai ar draugu draudzīgu līdzdalību, jūtos kā kurmītis, tik lāpstas vietā soma.

Šodiena sākās vienos naktī, kad viegli apdullušas rikšojām uz autoostu, lai dotos uz Astorgu.

Dzīve mazciemā – 167
21.11.2025. Ziemas elpa

Pār kalniem, apāvusi ledus kurpes un uzmetusi krusas sagšu uz pleciem, nāk ziema. Kur tā elpu uzpūš, tur leduspuķes rotājas; kam ar roku pieskaras, to ievada atpūtā. Pagājušajā naktī tā gāja garām namiņam. Nedēļu ilgušās lietusgāzes nomainīja krusa — tā rībēja, dārdēja pret palodzēm, mašīnas jumtu, sitās pret stikliem, draudot tos izsist. Skurstenī gaudoja vējš, grabēja durvis, un pie ārsienas piestiprinātais puķpods mācījās lidot. Tikai svečturis ar ielikto sveci senču piemiņai palika savā vietā.

Dzīve mazciemā – 118
25.07.2023. Viesi namiņā. Dionīsa meitu ierašanās un pārdomas

Katrs viesis tiek sagaidīts ar īpašu jūtu kokteili, kurā sastāvdaļas mijas vietām un proporcijām, ir gan bažas “vai patiks”, gan neviltots prieks un laimības sajūta, ir ilgas, ir satraukums par sevi, vai pratīšu attiecīgi uzvesties, uzminēt, sajust vēlmes, kā atreaģēšu, ja labāk situēti cilvēki vēlēsies mani pamācīt u.t.t. Tas viss pieder pie manas jaunās nodarbes, ko tikai vēl apgūstu. Kā bērns, kas stingri nolēmis iemācīties iet, bet kājeles pinas un ķeras, gāžot mazo stiprinieku gar zemi. Tā ari es - ar katru viesi ko jaunu iemācos, pirmkārt, jau saviem ērkšķiem uzlikt maigas micītes.

Dzīve mazciemā – 56

22.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”

Saskaitīju, šis ir 10. solis

Aiz loga kopš vakardienas ārdās Dana. Visi saimniekus mīlošie suņi ar mieru staigāt pamperos. Mani kaķi – nē! Sēž, brēc pie durvīm, ārā vajagot. Atveru, pabāž degunu un, aši apcirtušies, pazūd augšā gultā uz apsildāmā palaga.

Kaut kad dienas vidū ziņās parādījās, ka Danai vienai skumji palicis, kompānijā nākšot kaut kāds uragāns Larry. Man šķiet, ka šāds scenārijs jau ir bijis, tāpēc, drošs paliek drošs, rikšiem uz siltumnīcas pusi, uzkraut esošajiem akmeņiem vēl pārīti. Dažās minūtēs esmu slapja līdz ādai un arī apzūdu augšā gultā uz apsildāmā palaga, drebināmies visas trīs.