Dzīve mazciemā – 111

Namiņa rīta stāsti – 22

Ak, ja to smaržu varētu iekonservēt…

Laikapstākļi nelutina, ta gāza baltu ūdeni, tad ieslēdza karstumu, kurā dārzā pastrādāt var tikai īpaši rūdītie. Pat siltummīle Lakšmi uz vēdera lien mājā zem gultas uz aukstajām flīzēm.

Tāpēc katrs mirklis jāizmanto. Pēc divu dienu spraiga darba es izturēju, ķerra – nē. Vecais, izrūsējušais palīgs, izdvešot žēlu čīīīk, apstājās pusceļā ar izlūzušu riteni.

Šodien visu ar rociņām. Tagad sajūta, ka roku vietā izvārīti makaroni.

Šobrīd zied ap 80+ lilijām, ne visas smaržo, bet tās 30+, kuru dobi ravēju, iesvieda mani laimības smaržu vilnī. Baltas, oranžas, rozā.

Vakarnakts vējš izpluinīja puķu zirņus. Kaut ko izdevās pacelt, daži tā vērpē savērpti, ka tik vien atlika, kā saudzīgi pa zemi palaist.

Vēl darba daudz, bet tik patīkami redzēt to, kas jau ir…

Rīt no gultas rāpus.

Citi raksti

#100LaimīgasDienasNamiņā – 2. diena
Oktobra beigas , bet saulīte dāsni silda, 22 grādi , maigs rudenīgs vējiņš. Gaiss , kaut silts, tik spirgts , ka ne atelpoties .Kā pilnīgs pretstats zaļajai zālei , ziedošajām rozēm, kallām , veikalos ieskanās Ziemassvētku notis .Mana sirds līksmo , patīk mans darbs : gan tas , kas dārzā ; gan tas , kas …

Dzīve mazciemā – 111 Read More »

#100LaimīgasDienasNamiņā – 12. diena
Rudens ir dažādu svētku laiks , kad pagasti dižojas savā starpā . Protams , ja skatās ar Latvijas mēroga acīm , tad skumja nopūta vien sanāk , bet asturieši prot priecāties arī par vienu galdiņu siera . Galvenais ir sanākt kopā , iedzert sidru vai vīnu , paklausīties dūdas , apspriest jaunumus .Jūdzu savu Silvī …

Dzīve mazciemā – 111 Read More »

Dzīve mazciemā – 29

07.01.2021. Dot un ņemt.

Zvaigznes diena atnāca ar ļoti vērtīgu dāvanu - pirmo dienu bez lietus, krusas, vēja. Saulīte spoža, spoža pie dzidri zilajām debesīm. Izstāstīt nevar, kas tā par baudu pēc triju nedēļu salšanas, kad negaisu, vētras pēc apkuri varēju vien 9 dienas izmantot, sasilt saules staros. Pusdienas laikā temperatūras stabiņš pakāpās līdz +18 grādiem, neticami, ka naktī bija nulle. Mīļkaimiņš nošūpo galvu - tik traku ziemu viņš neatceroties, mums te pat viegls sniedziņš bija.
Dzīve mazciemā – 146
12.06.2024. Kad viņas satiekas

Vispirms vēlos pateikties ikvienam, kurš dalījās, dalās ar maniem ierakstiem, jo, re, kā notiek! Kāds padalījās ar namiņa stāstiem, tie nokļuva Ivetas draudzenes redzes lokā, viņa padalījās tālāk, un Iveta ieraudzīja, izlasīja. Nosprieda, ka šī nu ir tā vieta, kur viņai vajadzētu nokļūt. Papriecājās, bet ierakstu nepiefiksēja. Tuvojās atvaļinājuma laiks, nu, kur tad ir tā vieta, kur gribēju nokļūt? Draudzene arī vairs neatcerējās, tad Iveta pacietīgi sērfoja pa draudzenes laika joslu, līdz atrada. Ceļš līdz namiņam bija piedzīvojumu pilns, ņemot vērā, ka Iveta dzīvo Amerikā.