Viesi namiņā – 2. daļa

Astoņu dienu jautrais karuselis noslēdzies, maza atpūta, un pēc trim dienām griezīsim atkal to ratu.

Liktenis man uzdāvināja tikšanos ar trim jaukām odziņdāmām. Oi, šis bija smeķīgi. Man no jauna iemācīja jauno vārdu p…tc. Šis vārdiņš lietojams ik reiz, kad ierauga ko ļoti skaistu, neparastu, bauda ko ļoti garšīgu. Pareizais apzīmējums atnāk nedaudz vēlāk, pirmais izskrien šis te, un tas bija jautri.

Mēs kāpām klanos, klusējām, asaru nobirdinājām, smējāmies, cepinājāmies saulītē, baudījām Astūrijas gardumus, ieviesām kādu restorānu melnajā sarakstā, daudz peldējāmies un tik traki lēkājām pa viļņiem, ka nākamajā dienā kāju muskuļi sāpēja, bet dziļi iekšā, tur smaidīja ik ribas galiņš, ik asins pilīte.

Jā, arī šopings neizpalika, oi, un vēl kāds, čemodāni ciet negāja.

Bija arī kas jauns – Visums iedeva labvēlīgus laikapstākļus, laiku kā tādu, pareizo bēguma momentu, lai no sirds izpeldētos, izbaudītu playa de Catedrais dzidro ūdeni un maigos viļņus.

Tas viss bija, tas viss paliek ierakstīts namiņa atmiņās. Es ticu, ka arī mēs ar kaķēm un namiņu katram, kas te paviesojas, paliekam kādā sirds kaktiņā.

Šodien nobraukti ap 700 km uz Bilbao lidostu un atpakaļ, nedaudz ievilkšu elpu un ķeršos pie vēstuļkastītes apkopšanas.

 Sāku lasīt ziņas, apsveikumus un paņēmu pauzi.

 Kāpēc? Kā lai pareizi uzraksta…

Lielā daļā vēstuļu, apsveikumu tādā vai citādā veidā tiek novēlēts vairāk rakstīt pozitīvus ierakstus un veci pie sāniem.

Draugi mīļie, man nevajag “veci”, un “veča smaku” mājās arī nevajag. Jā, laikam palieku kašķīga, lasot par “večiem” un “vecenēm” paliek šķērma dūša. Manā valodā ir vīrietis un sieviete, mīļotais un mīļotā, vīrs un sieva.

Otrs, par tiem “pozitīvajiem” stāstiem – es neesmu rakstniece, stāstniece, kas rakstot rūpējas par cilvēku izklaidi. Es rakstu, kad ir vēlme to darīt, par to, kāda ir mana ikdiena, kā tieku vai netieku galā ar darbiem, izaicinājumiem, ko esmu vai neesmu iemācījusies, par saviem sapņiem, kādu vilšanos, par darbiem, ko daru, par mākām, ko pielietoju savā dzīvē, par krāsām man apkārt. Es rakstu sev; ja noder vēl kādam, man prieks. Ja kāds ieraksts kalpojis kā stimuls rīcībai – dubults prieks. Bet es nebūšu izklaidētājs.

Jā, laikam bija vajadzīgas tās pirmās vēstules, ko izlasīju, lai tas, kas krājas jau kādu laiku, iznāktu ārā un rosinātu manī pārdomas – kādu es pati sevi redzu, ko gribu ap sevi redzēt.

Vajadzēja to norunāt nost.

Pāri visam, spītējot trakajam sausumam (uz un no Bilbao lija, te – nē), dārzs dzīvo. Lielie, smaržīgie lilijkoki lēnām nozied un māj atvadu sveicienus, vietā nāk daudz zemākas, bet ne mazāk smaržīgās, lotosa ziedu lilijas un vēl tās mega lielo ziedu skaistules. Nu dien’, dažu ziedu varētu izmantot kā cepuri. Pēc trim dienām Vitu un Lizeti sagaidīs maiga citronu smarža, sāk ziedēt maģiskās Sun Exotic.

Hā, un tie, kuri tīko redzēt vairāk bildītes – krāmējiet čemodānus un brauciet paši baudīt!