,, Kur tu teci , gailīti … “ Nansijas izpildījumā, sešos no rīta, rosina vēlmi mest ar spilvenu .
Kaķi labi audzināti , bet , ko darīt , ja procedūra veikta, bet sazin kāpēc , nemiera dienas piemeklē. Kaķa bērns pats nelaimīgs, staigā apjukusi un dzied melodijā, kas Lakšmi modina kašķu veceni . Ķepings, boksings , šņācings !
Ārā vējo , līst , ķepas salst , enerģiju nav kur izlikt , atliek gulēt vai krist man uz nerviem .
Ak, kas par laimi , kad tiek manā dziju kastē, kamols zobos un prom uz pirmo stāvu , tad zigzagā pa virtuvi , darbistabu , atpakaļ uz otro stāvu , izdzirdot manu vokālu , kamols izkrīt no mutes , noripo pa trepēm , kur satiekas ar Lakšmi ķepām .
Pa vidu visam , sienas nošpahtelētas , rīt pucēšu un likšu grunts krāsu .
Rakstu , ko dzirdu ? Pa flīzēm klāto virtuves grīdu , tiek dzenāta mana kurpe !
Katram savas izklaides 😉.
Kā jums ?
Citi raksti
20.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”
Kārtējais solis
Kā vislabāk atgūt līdzsvaru? Pareizi, ņemt lāpstu un iet rakt. Īpaši, ja lolotās, gaidītās peonijas ar Sanitas gādību atceļojušas. Šodien diena pirms lielās vētras, ārā +17, aizvējā pat vairāk, lāpstu rokā, un uz priekšu. Zeme te smaga, lietus sasista, nedzīva. Tā kā pie zirgu labumiem neesmu tikusi, komposts ļoti dārgs, tad nu izmantoju visu, kas pa rokai. Pirmā lieta - pirms mēneša sagatavoto dobi, kur laicīgi noņemta velēna, uzrušināta, iekaisīts trihodermīns, pārrakt.Pareizāk sakot, izrakt divu lāpstu dziļumā.
Abpusēji vienojāmies, ka pirmo dienu vajag mieriņā, tāpēc vairāk kā divu stundu garās brokastis šķiet pārāk steidzīgas. Starp mums ir tāda kā telepātija - viena padomā, otra atbild. Pašām smiekli nāk. Abas kaķu dāmas arī atzina Lienu par labu esam, abas pieskrēja, kārtīgi noberzējās gar kājām, iezīmējot savu teritoriju. Lai tā īsti iezīmētu dienu “mieriņā”, devāmies pabeigt 10,5 metrus garās puķu dobes rakšanu.
No rīta paskatos plānotāja un rakstu saimniekam ar lūgumu neieplānot mājas apsekotājus līdz 02.06., jo visas dienas jau sarakstītas ar darbiem. Atnāk ziņa “labi”. Vēl pēc pāris dienām atnāk ziņa, ka rīt, tas ir, 31.05., būs abi kontrolētāji klāt. Ievelku elpu, pastāvu plankā, lai “nolaistu tvaiku” un vēlmi uzrakstīt visu, ko par viņu domāju. Un domāju es daudz un krāšņi, te pat vairs nav teiciens “man ir jūtas”, te prasās pēc lielās enerģētiskās pannas. Kamēr pārgrupēju darbus, atnāk ziņas no jaukas Latvijas piligrimes, ka labprāt šo nakti pavadītu namiņā un, ja vēl vakariņas, tad pavisam labi. Ievelku elpu...
30.03.2021. Pateicība draugiem
“Iveta, cik maksā viena Tava darba diena? Es gribu to apmaksāt. Sen nav stāstu. Katru rītu pirms kafijas pārbaudu sejasgrāmatu - būs vai nebūs. Nav. Atvaino, ja Tev tas šķiet smieklīgi, bet tie stāsti ir tik dzīvi, es kopā ar Tevi roku dārzu, domāju, ko es atbildētu Lilijai, kā skaidrotu, kāpēc mums neatkarība tik svarīga. Raksti, ja nevari rakstīt - ierunā, tā kā mums lekcijas. Gribas svaigu vēsmu ikdienas pelēkumā. Vai īrnieks arī ir rādījies, vai vēl būs? Piedod, bet tas bija tik jautri. Kā es gaidu ziedošā dārza bildes. Lūdzu, lūdzu raksti!”