Camino – Diena 17

Septiņpadsmitā diena

Nu, kāpēc cilvēkiem patīk gulēt piesmakušās telpās? Neparko nav gatavi gulēt pat pie pusatvērta loga. Vai visiem tā, vai tikai mana karma – alberģu sadzīve? Kā nosmējās Linda, mana Venēra Lauvā guļ komā.

Kalnu rīta dzestrums ātri tiek galā ar skābekļa badu manā organismā, elpoju ar pilnu krūti. Miglas plīvuri šorīt īpaši dāsni, tie ir tik biezi, ka ar pirkstu var bakstīt. Ceļš vairāk caur pilsētām, tāpēc pirmie 6 km paiet nemanot. Migla lēnām izklīst, un sāk smidzināt lietus, un noskaņojums pieņem līdzīgu nokrāsu. Auksti, paslēpju pirkstus piedurknēs. Paveros apkārt – ne es viena tāda. Vai tik kāds ļaundaris pa nakti nav izsūknējis kopējo enerģiju? 😉

Tālākie 18 km ir grūti, lietus mijas ar īsiem, karstiem saules brīžiem, vīnogu, kazeņu nav, kājas svina pilnas, bet iekšā smaids ir. Šis laikam ir tas slavenais ceļa posms bez norādēm – nav ne pilsētu/ciemu nosaukumu, ne kilometru norāžu, pa skopai gliemežzīmei un dzeltenai bultai.

Bieži ņemu pauzes, vienkārši miegu ciet. Pienāk kundze gados un prasa:

– “Tu arī miedz, nav spēka?”

Piekrītoši māju ar galvu. Viņa sniedz man kaut ko spīdīgā papīrā:

– “Dzer, es jau divus izdzēru. Palīdzēs!”

Atplēšu papīru, vjē, kaut ko tik pretīgi saldi salkanu nekad nebiju ēdusi! Ārā spļaut neērti, kundze smaida un atzinīgi māj ar galvu. Pasmaidu pretī, patencinu un steberēju tālāk. Kādā brīdī es panāku un mani panāk siestu ieturējušās kompānijas. Ar īstu tīrasiņu latvietes prieku konstatēju, ka brašie džeki nav labāki par mani. Tā mēs, tādā zosu gājienā gāzelēdamies, velkamies. Vienubrīd iedomājos, mums vēl alus kausus rokās un varētu raut vaļā “Hei, melnā pantera, baigi lunkanā…” Būtu ļoti atbilstoši.

Alberģi esmu izraudzījusies 21 km pirms Santjago. Kļūda, vajadzēja palikt Sant Irenā, ciems nost no takas, no rīta lieks pusotrs kilometrs, bet nekad jau viss nav pilnīgi melns. Man tiek īsta gulta ar baltiem, smaržīgiem palagiem.

Laižoties miegā, beidzot pati sev uzdodu jautājumu, ko man prasa visi mājās palikušie un apkārt esošie:

“Iveta, nu kāpēc tu ej??”

Atbildes nav…

Ceļš atsūtīja ielūgumu…

Citi raksti

Vētra, rīb durvis , logi. Palma ar zariem zemi slauka, okeāns bangojas, tā varenais Plutons svin savu ieiešanu Ūdensvīra zīmē. Uzbango, lai aiziet vecais, dodot vietu jaunajam.Visa diena pagāja lejot īpašās sveces un gatavojot Plutona lekciju Auna zīmē dzimušajiem . Vakarā zooms , izdevās jaudīga saruna. Gandarījums un smaids līdz pat ausu ļipiņām.Un vēl , …

Camino – Diena 17 Read More »

Pat vislielāko mamutu var apēst , ja dara to plānveidā un sāk no šaurākās vietas .Trešā krāsas kārta uzlikta, galds arī uzstiepts . Lai slavēti tie, kuri mani iepazīstināja ar WD 40!To , ka varētu galda virsmu aptīt ar spilveniem , tad pa virsu skapja plauktu piešņorēt un vienkārši uzvilkt pa trepēm , iedomājos tad …

Camino – Diena 17 Read More »

Es esmu/ būšu roze , kas vērsies lēnām , pa ziedlapiņai , kā mans Claude Monet .Kaut kad rakstīju , ka , reizēm tas , ko domājam , esam galapunkts , ir tikai pietura . Bet to apjaušam tikai pēc laba laika .Es nezinu , rīt būs mācību procesa galapunkts vai pietura . Lai kas …

Camino – Diena 17 Read More »

Miera un atpūtas diena. Esam Fisterrā - pasaules malā - un tā arī jūtamies. Laika plūdums nesteidzīgs. Līst - pasēžam krodziņā, uzspīd saule - ejam ķert okeāna un vēja kaifu.