Ceļā uz Sapni – 4

2018. gada 2. aprīlis

Miera un atpūtas diena.

Esam Fisterrā – pasaules malā – un tā arī jūtamies.

Laika plūdums nesteidzīgs. Līst – pasēžam krodziņā, uzspīd saule – ejam ķert okeāna un vēja kaifu. Ceļš uz bāku ved kalnā augšā pa līk-loču taku. Kamēr es nesteidzīgi tipinu, Ketija paspējusi tuvējo mežiņu izskraidīt un sajūsmā lec kā sienāzis:

– “Man ir četri čiekuri – četri dimanti.”

Herbārijam tiek vākta koku miza, garās, slaidās, smaragdzaļās skujas un dažādie augi. Esmu šokā par savvaļas kallu audzēm.

Zemes mala mūs sagaida ar spēcīgu, no kājām gāzošu vēju. Lai iegūtu episkās bildes, jāstāv ar ieplestām kājām, vai vēl labāk – jāatstutējas pret akmeni.

Ļaujos vējam un okeānam. Vajadzētu iet pie lielā akmens un kaut ko vēlēties, bet… kopš rimušas visas iekšējās kaislības, kopš zinu, kā darbojas vēlmju piepildīšanas mehānisms (tik tiešām – dzīvē var dabūt pilnīgi visu, ko vēlies), tādu ūber lielo vēlmju nav. Jā, protams, sirds dreb par bērniem, lai būtu veselība, lai blakus labi cilvēki, lai spēj atrast piepildījumu savai dzīvei, bet… tās ir viņu dzīves. Būs tā, cik paši ies un darīs savā labā. Es varu tikai ar savu piemēru radīt, ka nav nesasniedzamu virsotņu.

Lai sāktos kaut kas jauns, kaut kam jābeidzas. Jau rīt sāksim atceļu uz Madridi, pēc tam uz Rīgu. Pirmais izlūkbrauciens būs noslēdzies. Pārdomu daudz; kā būs, to rādīs laiks.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 102
22.05.2023. Namiņa rīta stāsti – 15

Ir stundas, dienas, nedēļas, kad jāņem sevi aiz čupra, jāliek rāmjos un jādara. Stingri pēc grafika - melns, balts, iesākts- pabeigts. Pāris stundas pastrādā, izmet līkumu pa dārzu, iedzer tēju uz terases, aizver acis, atpūties, un atkal pie darba. Šīs būs trakas divas nedēļas, kur jau tā noslogotajam darba grafikam klāt pienāks juristes/dokumentu diena, jāraksta pamatojumu (pretenziju) vēstule i pašvaldības iestādei, i mājas saimniekam, jāsakārto vēl daži juridiskie jautājumi, jāsagaida meistari, kas ievilks ātrgaitas internetu, .....

Dzīve mazciemā – 105
25.05.2023. Lūzuma punkts

Ilgi domāju – publicēt šo stāstu vai nē. Pirms dažām dienām ieliku ierakstu Fb par namiņu, vietu, kur atpūsties, smelties spēku, doties dabā, un kāda paziņa uzrakstīja: “Tagad tevi redz tik daudzi, tu vairs nedrīksti rakstīt par grūtībām. Cilvēkiem savu problēmu pietiek, ja gribi, lai pie tevis brauc, jārāda vieglums.” Vēl kāda paziņa kādā no sarunām izmeta, ka nevienam nav jāpiepilda otra sapņi. Viņām ir taisnība. Katrs mēs esam atbildīgi par savu dzīvi, izvēlēm un izvēļu sekām, un taisnība ir arī tā, ka cilvēki meklē viegluma “tableti”, etalonu. Neslēpšu, man ļoti gribētos būt šim viegluma etalonam, ar savu piemēru parādīt, ka neviens sapnis nav par lielu, neviens mērķis, ja patiesi tavs, nav nesasniedzams, bet Visumam ir laba humora izjūta, un es jums pirms septiņiem gadiem apsolīju realitāti, bez izskaistinājuma. Kamēr pārdomāju, publicēt vai nē, sākās notikumi, kuru izpratnei nepieciešams šis ieraksts.

Dzīve mazciemā – 99
08.05.2023. Namiņa rīta stāsti – 13

Rīta komisija apstaigā savus īpašumus. Bosiks sargā pieeju no sētas puses. Atplaukusi viena no Coraļiem, savas cakas atrāda vēl viena skaistule, kuras vārdu nospēra vārnveidīgie, vēl divas lielās īrisu vāles sprāgs vaļā. Kamēlijas raisa pēdējos ziedus, dodot vietu magnolijai, kura jau drīz priecēs. Rozes kārto ziedlapiņas, gatavojas.

Dzīve mazciemā – 20

02.10.2020. Dzīves riču-raču.

Kaimiņu gailis vēl nav atjēdzies no iepriekšējās vētras, kad nākamā jau klāt. Nu jau man šķiet, ka katra nākamā ir trakāka par iepriekšējo. Skaitu pātarus, lai durvīm stikli neizbirst. Taisnība Ziedonim ir par tām mazām laimītēm, ja tādas tiek, kaut viena katru dienu, tad var aizmigt ar smaidu, ar smaidu arī pamosties.