Ceļā uz Sapni – 4

2018. gada 2. aprīlis

Miera un atpūtas diena.

Esam Fisterrā – pasaules malā – un tā arī jūtamies.

Laika plūdums nesteidzīgs. Līst – pasēžam krodziņā, uzspīd saule – ejam ķert okeāna un vēja kaifu. Ceļš uz bāku ved kalnā augšā pa līk-loču taku. Kamēr es nesteidzīgi tipinu, Ketija paspējusi tuvējo mežiņu izskraidīt un sajūsmā lec kā sienāzis:

– “Man ir četri čiekuri – četri dimanti.”

Herbārijam tiek vākta koku miza, garās, slaidās, smaragdzaļās skujas un dažādie augi. Esmu šokā par savvaļas kallu audzēm.

Zemes mala mūs sagaida ar spēcīgu, no kājām gāzošu vēju. Lai iegūtu episkās bildes, jāstāv ar ieplestām kājām, vai vēl labāk – jāatstutējas pret akmeni.

Ļaujos vējam un okeānam. Vajadzētu iet pie lielā akmens un kaut ko vēlēties, bet… kopš rimušas visas iekšējās kaislības, kopš zinu, kā darbojas vēlmju piepildīšanas mehānisms (tik tiešām – dzīvē var dabūt pilnīgi visu, ko vēlies), tādu ūber lielo vēlmju nav. Jā, protams, sirds dreb par bērniem, lai būtu veselība, lai blakus labi cilvēki, lai spēj atrast piepildījumu savai dzīvei, bet… tās ir viņu dzīves. Būs tā, cik paši ies un darīs savā labā. Es varu tikai ar savu piemēru radīt, ka nav nesasniedzamu virsotņu.

Lai sāktos kaut kas jauns, kaut kam jābeidzas. Jau rīt sāksim atceļu uz Madridi, pēc tam uz Rīgu. Pirmais izlūkbrauciens būs noslēdzies. Pārdomu daudz; kā būs, to rādīs laiks.

Citi raksti

Camino – Diena 9
Agrais rīts, jau pirms sešiem esam uz ceļa. Saasinām visas maņas, iededzam lukturīti un meklējam gliemežzīmes. Pirmie astoņi kilometri paiet raitā solī, ir gana dzestrs, un tas veicina kāju cilāšanu.
Dzīve mazciemā – 137
15.04.2024. Miglā asaro logs…

Sestdienas rīts sveica ar patīkamu siltumu un spirgtu okeāna gaisu. Tā kā viesi bieži jautā par tirdziņiem, mājražotājiem, esmu cieši apņēmusies izpētīt piedāvājumu mazliet tālāk no namiņa. Pēc nelielas diskusijas izlēmām braukt uz Vegadeo, no šīs pilsētas pirms diviem gadiem Gunta sāka savu ceļu pie manis. Kur vienas nakts vietā palika uz pusmēnesi, un tagad atbrauca uz ilgāku laiku.

Dzīve mazciemā – 116
18.07.2023. Namiņa rīta stāsti (nr. 25) & viesi namiņā

Neraksturīgi man, esot kopā ar viesiem, nolēmām apmeklēt publisko pasākumu - dronu šovu. Pirmajā vakarā pasākums neizdevās, visā Gijonā nebija, kur mašīnu novietot, pareizāk sakot - uz ielām i adatai vietas nebija. Milzu sastrēgumi, policisti, brīvprātīgie, kundzītes ar cacīgi uzkrāsotām lūpām regulēja satiksmi, cilvēku plūsmu. Nu, neko, noslaucīju no pieres sviedrus, kad izkļuvām no pilsētas. Sestdien mēģinājumu atkārtojām, tik nu bijām gudrākas - ieradāmies pusdienas laikā, kad spāņi bauda nomiedzi.

Dzīve mazciemā – 61

11.01.2022. Atā, rūķi!

Katrai pasakai, pat Ziemassvētku, pienāk beigas. Tā beidzas, lai sāktos jauna, un es ticu, nē, es zinu, ka būs. Mani rūķi piekrāmētām somām, ne bez mazas adrenalīna devas, devušies atceļā uz Latviju, es – atpakaļ savos darbos. Rīt būs jauna diena, mēs atkal ar mincēm un namiņu četratā, ai, nē, piecatā, jo Nansijas aste joprojām dzīvo savu dzīvi, rūpēsimies viena par otru, bursim pasakas, rušināsim dārzu. Rīt būs neierasts rīts bez kopīgas kafijošanas un filozofiskām apcerēm, tomēr ikkatrs mājas, dārza stūrītis saglabās atmiņu par traki gardajiem smiekliem, kas lika smaidīt arī garām ejošajiem kaimiņiem, ceļiniekiem. Mana mazciema iedzīvotāji ir pārliecināti, ka Latvijā dzimst, dzīvo traki enerģiskas, bezgala talantīgas un jautras sievietes. Un tas ir tik garšīgi, tik garšīgi!