#100LaimīgasDienasNamiņā – 35. diena

Ja svētdiena noklačota , tad pirmdien jāsarauj !
Noslīpētas sienas un uzklāta pirmā krāsas kārta uz griestiem, sienām .Tas bija izaicinoši – noturēt līdzsvaru , kura nav (nu aizmirsa Dieviņš iedot ), ar atpakaļ atgāztu galvu , stāvot uz ķeblīša. Lai ķeblis pa slidenajām flīzēm neslīdētu , apakšā sega paklāta . Otrs izaicinājums , nenogāzties pār Lakšmi , nepiebradāt viņu , jo vēlme trīties ap manām drebelīgajām kājām uz ķebļa, auga augumā, proporcionāli maniem protestiem un kuvaldas , rūpnīcas direktora un viņa mammas piesaukšanai . Īstā jautrība sākās, kad ieradās Nansija ar pusdzīvu peli zobos , ko palaida pa segu zem ķebļa. Abas rūcekles lēca , skrēja , medīja , kamēr es atradis kādu nepilnu metru virs viņām ar krāsas rulli un trauku rokā . Man šķiet , ka , ja es šo epopeju laimīgi pabeigšu , remonta man ilgam laikam pietiks .
Vakara izskaņā uztapa sagataves rītdienas Plutona lekcijai . Tā būs pēdējā , tālāk ķersimies pie Laimes un Veiksmes lekcijām !
Lai jums arī Laime un Veiksme !
Bilde no pavasara krāsošanas darbiem . Ļoooooti atbilstoša 😉

Citi raksti

#100LaimīgasDienasNamiņā – 7. diena
Būs gari .Vakar pabeidzu trīs mēnešus ilgu mācību maratonu.Viss sākās, kā ierasts - nejauši. Kādu dienu pirms kāda pusgada, saprotot, ka, ja nevaru mainīt esošo situāciju, nepieciešams mainīt attieksmi; visas savas tehnikas biju izmēģinājusi vairākkārt, sapratu, vajag kaut ko jaunu.Visums ir dzirdīgs.Un tā, kādā vakarā, ejot gulēt, fonā uzliku kādu lekciju, lai lektora valoda radītu …

#100LaimīgasDienasNamiņā – 35. diena Read More »

Dzīve mazciemā – 17

25.08.2020. Politika un daba, 2. daļa.

Asturia tiek saukta par Spānijas pērli, par dabīgo Paradīzi zemes virsū, aizvien vairāk saprotu, kāpēc. Šoreiz ieskats vienā no dabas parkiem - Somiedo.
Dzīve mazciemā – 85
20.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 1

Pēdējā laikā saņemu daudz vēstuļu ar domu, ka, ja neesot laika lielos ierakstus rakstīt, vismaz kaut ko, kaut maziņu, kaut nedaudz. Tie palīdzot iet uz priekšu, nenolaist rokas. Ziniet, ieraksti galvā veselos sējumos sakrājušies, bet līdz redzamam veidolam netiek. Arī mazos stāstus regulāri nesolu. No rīta pie brokastu kafijas centīšos pāris rindas uzrakstīt. Rīts kā vienmēr pienāk daudz par agru, līdz ar pirmo koši sārto gaismas strēli pie pamales un guļamistabas logā. Mostas putni, un Nanšukam miera nav, sēž uz galda pie loga un šņakstina - ņerk, ņerk, ņjauuu. Ir pavasaris, beidzot ir.

Dzīve mazciemā – 147
30.06.2024. Sapņi, mani kailie sapņi...

Pirms dažām naktīm sapnī redzēju savu Uguns saimi. Tās bija tādas sajūtas, kuras neizstāstīt, tikai sajust. Tik daudz siltuma, mīļuma, apskāvienu un rimtuma. Tā negribējās mosties, pat apraudājos, kad Lielais Laiks mani izmeta no sapņa. Pat lūpiņu uzmetu.