Vakar bija auksts vakars , vēl aukstāka nakts , mūs apciemoja salna . No rīta , izejot atvērt siltumnīcas durvis , pieneņu lapas viegli kraukšķēja . Bet !!! Tas trakais puķuzirnis , mīļkaimiņu mājas aizsegā, atbalstījies pret žogu , iesmej par aukstumu un parāda salnai savu koši sarkano ziedu mēli .
Līdz kalendārā gada beigām palikusi pusotra diennakts , pieņemu sajūtu , ka visu iekavēto nepaspēšu . Manas enerģijas baterijas ir tukši , tukšas . Daru to, ko varu , kur nav jāsakož zobi , pa solītim . Neticami , bet lejas istaba atbrīvojusies no kastēm , saiņiem , to saturi iegūluši pārstumdītajos, jauniegādātajos plauktos , neērtajos virtuves skapīšos iekārtojušās organizatoru kastes dažādiem
pārtikas produktiem . Ar katru izpakoto kasti , saini , ar katru ērto plauktu , organizātoru , kaut kas organizējas arī manī . Ir lietas , kas ,, deg “, tā pat , ir lietas , kurām laika deglis deg pārāk strauji un es to ietekmēt nevaru .
Iekārtoju savam stresam, trauksmei savu plauktiņu , lai guļ un atpūšas .
Tikmēr , vai atceraties , gribēju iemācīties tamborēt lakatu ? Brīnums notika , atsaucās Linda un Jautrīte . Ak , ja jūs zinātu , cik dzidri un lipīgi ir Jautrītes smiekli , tiek skan kā prieka un brīnumu zvārgulīši arī tad , kad manī pamostas burkšķis uz sevi , ieraugot kārtējo kļūdu . Bet Jautrīte tik smej :, ko’t gribēji , ja pilnīgs iesācējs sāk ar sarežģītu rakstu , bet tev sanāk , paārdi tik pāris rindas “. Un es ārdu , burkšķu un ārdu , tamborēju , priecājos un …. ak, tu , kāpostu vīriņ, atkal nepareizi . Kādā sestajā reizē biju gatava lidināt kamolu pret sienu .
Jautrīte tik smej : “ es tak mierā neliksies , kamēr tu neiemācīsies “. Bet ārdīšanas momentiem ir arī labā puse – ir laiks tuvāk iepazīties . Jo vairāk iepazīstu , jo lielāka apbrīna, cieņa un pietāte pret šo viedo sievieti ar dzidriem bērna smiekliem . Žēl , ka par šādām sievietēm neraksta . Ļoti ceru , ka tiksimies klātienē, ka man būs iespēja pateikties par tām daudzajām stundām , kas veltītas mani apmācot . Nu āķis lūpā arī uz tamborēšanu , laiks gādāt labas adatas , ar to , šķībi , līko , aso , kas ir man , viens pirksts sabakstīts , otrs tulznā .
Vai turpināšu , noteikti .
Varbūt šis tamborējums ir atbilde man – kā man izdodas iekulties piedzīvojumos !? Vienkāršo neredzu , tas nav saistošs , vajag jauno , vajag jauku taku mīt bezgalīgajā Laika pasaulē .
Te ir tik daudz interesanta , ko apgūt , ar ko dalīties, ko satikt ….