Vakar bija auksts vakars , vēl aukstāka nakts , mūs apciemoja salna . No rīta , izejot atvērt siltumnīcas durvis , pieneņu lapas viegli kraukšķēja . Bet !!! Tas trakais puķuzirnis , mīļkaimiņu mājas aizsegā, atbalstījies pret žogu , iesmej par aukstumu un parāda salnai savu koši sarkano ziedu mēli .
Līdz kalendārā gada beigām palikusi pusotra diennakts , pieņemu sajūtu , ka visu iekavēto nepaspēšu . Manas enerģijas baterijas ir tukši , tukšas . Daru to, ko varu , kur nav jāsakož zobi , pa solītim . Neticami , bet lejas istaba atbrīvojusies no kastēm , saiņiem , to saturi iegūluši pārstumdītajos, jauniegādātajos plauktos , neērtajos virtuves skapīšos iekārtojušās organizatoru kastes dažādiem
pārtikas produktiem . Ar katru izpakoto kasti , saini , ar katru ērto plauktu , organizātoru , kaut kas organizējas arī manī . Ir lietas , kas ,, deg “, tā pat , ir lietas , kurām laika deglis deg pārāk strauji un es to ietekmēt nevaru .
Iekārtoju savam stresam, trauksmei savu plauktiņu , lai guļ un atpūšas .
Tikmēr , vai atceraties , gribēju iemācīties tamborēt lakatu ? Brīnums notika , atsaucās Linda un Jautrīte . Ak , ja jūs zinātu , cik dzidri un lipīgi ir Jautrītes smiekli , tiek skan kā prieka un brīnumu zvārgulīši arī tad , kad manī pamostas burkšķis uz sevi , ieraugot kārtējo kļūdu . Bet Jautrīte tik smej :, ko’t gribēji , ja pilnīgs iesācējs sāk ar sarežģītu rakstu , bet tev sanāk , paārdi tik pāris rindas “. Un es ārdu , burkšķu un ārdu , tamborēju , priecājos un …. ak, tu , kāpostu vīriņ, atkal nepareizi . Kādā sestajā reizē biju gatava lidināt kamolu pret sienu .
Jautrīte tik smej : “ es tak mierā neliksies , kamēr tu neiemācīsies “. Bet ārdīšanas momentiem ir arī labā puse – ir laiks tuvāk iepazīties . Jo vairāk iepazīstu , jo lielāka apbrīna, cieņa un pietāte pret šo viedo sievieti ar dzidriem bērna smiekliem . Žēl , ka par šādām sievietēm neraksta . Ļoti ceru , ka tiksimies klātienē, ka man būs iespēja pateikties par tām daudzajām stundām , kas veltītas mani apmācot . Nu āķis lūpā arī uz tamborēšanu , laiks gādāt labas adatas , ar to , šķībi , līko , aso , kas ir man , viens pirksts sabakstīts , otrs tulznā .
Vai turpināšu , noteikti .
Varbūt šis tamborējums ir atbilde man – kā man izdodas iekulties piedzīvojumos !? Vienkāršo neredzu , tas nav saistošs , vajag jauno , vajag jauku taku mīt bezgalīgajā Laika pasaulē .
Te ir tik daudz interesanta , ko apgūt , ar ko dalīties, ko satikt ….
Citi raksti
Vakar nelija, kāda laime! Atrotījusi piedurknes, metos dārzā. Pirmo reizi apzināti stādīju rozes. Nē, ne tās no veikalu nāvnieku plauktiem izglābtās, bet apzināti izvēlētās, pasūtītās. Labi ļaudis uz dzimšanas dienu iedāvināja naudu tā kā priekš jaunas kleitas, laikam jau apnicis, ka visās bildes vienos un tajos pašos brunčos. Pat noskatīju kleitu pie brīnišķīgas latviešu mākslinieces, bet...
Šejieniešiem ļoti patīk svinēt svētkus – ja kalendārā kādu pietrūkst, viņi izdomā jaunus. Tā radušies “Aroz con leche” (rīsu putras) svētki – konkurss, kur sabrauc liels daudzums tautas nogaršot n-to vārītāju veikto un nobalsot par gardāko. Pašu nominantu vaigi plīst no lepnuma, un katrā ēdienkartē lieliem burtiem būs ierakstīts – tāda un šāda gada nominants konkursā par gardāko rīsu putru, un, ja tiks pie kādas balvas, krodziņa sienu rotās milzu plakāts un īpaša atzīme pie ēdienkartes. Astūrieši ļoti lepojas ar to, kas viņiem ir, ar to, ko daba veido. Nu kaut vai, piemēram, Picos de Europa – ņem un nosauc tā vienu kalnu masīvu, un iestāsti, ka ir vēl augstāki kalni. Pamēģini to astūrietim pateikt – viņš paraustīs plecus: nu un, toties nosaukuma tāda nav.
Laiciņu atpakaļ vienā no grupām ieraudzīju ierakstu, ka netālu no Cavadongas tiek pārdots ciemats ar mājām un 13 ha zemes. Palika interesanti, kāpēc pārdod, kas tur labs ir. Tā nu abas ar Guntu devāmies izpētes braucienā. Bildē izskatījās jauki, skaista ieleja ar mājām, tomēr dzīvē viss citādāk - mājas ir, tas tiesa, bet abpus braucamā ceļa malām, ne klusuma, ne miera, ne nošķirtības sajūtas. Protams, tā māja, kas kalnā, tā gan skaista un tālāk no ceļa.
