Tas nekas, ja liesma apdzisusi; deglis palika. Bija prasme vienreiz uguni iedegt, mācēsi to izdarīt vēlreiz.
/Es/
Jauku šodienu! Pavēro, kura liesma jāuzspodrina. Pavēro sevī, tikai tad citos. Tev izdosies! Tu esi bāka – kādu gaismu izstaro, tādi kuģi peld.
Citi raksti
Agrs svētdienas rīts, nejaukais kraukļu pāris, pareizāk sakot, abi pāri, nolēmuši uzrīkot kopīgo izlamāšanos tieši pretī manam guļamistabas logam. Negribīgi, slinki atveru vienu aci - šorīt ar sauli esam solidāras, arī viņa tik tikko plakstiņus ver, gar dzīvības koka tumši zaļajiem zariem kā nebēdnīga maza meitene, kas nolēmusi pārbaudīt, vai tik kumodē nav palikusi kāda konfekte, vijas un tinas maigi rozā rīta gaisma.
Vakar manā lielciemā iededza svētku ugunis. Tas bija tik skaisti, kā parasti – pasākumu ievadīja dūdu skaņas, tad deju solī laidās dejotāji. Apkārtējie, arī es, viegli līgojās dejas ritmos un skaļi aplaudējām. Tik daudz cilvēku! Mazajās ieliņās nebija, kur adatai nokrist. Karstvīna vietā te dzer saldo sidru vai šokolādi. Ja pavisam godīgi, mazliet pietrūka kanēļa un krustnagliņu smaržas. Piparkūkas te aizstāj ar čurrosiem – tie gan bija gardi.
Kad pa punktiem, pa stundām salikta visa nākamā nedēļa, kur bez manu mīļo jaunlaulāto ierašanās pirmdien trešajā mājas daļā iemitināsies divas burvīgas mana bloga lasītājas, kurām kaut kad nedēļas vidū pievienosies vēl viens jauks pāris (jūtat menedžmentu, ja?!), šodien zvana juriste ar ziņu, ka otrdien gaidāma kārtējā komisija. Pārcelt dienu nevaru, tā izlēmuši.
Pirms dažām naktīm sapnī redzēju savu Uguns saimi. Tās bija tādas sajūtas, kuras neizstāstīt, tikai sajust. Tik daudz siltuma, mīļuma, apskāvienu un rimtuma. Tā negribējās mosties, pat apraudājos, kad Lielais Laiks mani izmeta no sapņa. Pat lūpiņu uzmetu.