Kārtējās atšķirības vietējo un manā dzīves uztverē
Kad pa punktiem, pa stundām salikta visa nākamā nedēļa, kur bez manu mīļo jaunlaulāto ierašanās pirmdien trešajā mājas daļā iemitināsies divas burvīgas mana bloga lasītājas, kurām kaut kad nedēļas vidū pievienosies vēl viens jauks pāris (jūtat menedžmentu, ja?!), šodien zvana juriste ar ziņu, ka otrdien gaidāma kārtējā komisija. Pārcelt dienu nevaru, tā izlēmuši. Labi, pabīdīsim dienas plānus.
Taujāju juristei, vai vajadzīgs kafijas galds, kaut kas uzkožams un tā. Viņa, brīdi klusējusi, atbild, ka nē, jo viņiem tā nav pieņemts, un, ļoti atvainodamās, saka, ka tas dažkārt mulsinot, jo šejienieši nesaprotot, kā tā – tāpat vien uzklāts galds, pasniegts cienasts un vēl šokolādes (ļoti garšīgas gan) kaste uzdāvāta. Tas vienlīdz patīkot un biedējot.
Nu es apmulsu…
Prasu, vai arī viņu tas mulsina, vai man puķes no dārza vairs nenest. Viņa, brīdi paklusējusi, saka:
Nē, nes gan, man patīk, es jau esmu pie tevis pieradusi.
Nu, lūk! Kas man liekas pats par sevi saprotams, citiem – jauna ābece, ko, varbūt, nemaz negrib mācīties.
Tādi dažādi esam.
P.S. Un es ar siltumu sirdī atcerējos savu mīļo Amīti, Mildas tanti, savu ex vīramāti, kuras man šo došanu, dalīšanos iemācīja, nostiprināja. Viena svece dod gaismu, bet vairākas, kopā saliktas, telpu dara mājīgāku, siltāku, gaišāku.
