…troksnis, kas sevī apvieno milzu ratu braukšanu pa bruģi, pāļu dzinēja ritmiskos blīkšķus, ūdenskrituma dārdus un milzu šķīvju dauzīšanu, ar raušanu uzrauj mani sēdus. Slēdzu gaismu, grābju brilles, telefonu – ir nedaudz pāri četriem. Troksnis nāk no kanādiešu pāra istabas, kura atrodas tieši man pretī. Tiek stumdītas gultas, kaut kas brīkšķ, blākšķ, sten, vaid, brīžiem dārd ūdens dušā, skan milzu pēdu dipoņa. Uzmanīgi izeju koridorā, tur, nakts klusumā, troksnis izklausās vēl baisāks. Iesprūku atpakaļ istabiņā, izlikšos, ka neko nedzirdu.
Nepaiet ne stunda, kad kāds klauvē pie manām durvīm – beigusies abos termosos salietā kafija un maize. Rikšiem skrienu uz ēdamzāli – viss pa tīro! Kāds laimīgi piepildījis savus termosus un paņēmis visai dienai ēdamo. Labu apetīti!!! Vāru kafiju, no saldētavas izņēmu maizi un bulciņas, krāsnī sasildu, salieku jaunas ievārījuma burciņas, mans rīts ir sācies.
Ēdamistabas durvīs piesarkuši, tusnīdami parādās kanādiešu pāris, viņu stundu ilgās riesta dejas ir beigušās, abi runā tajā laipnajā, klusinātajā balsī, no kuras tirpas pa muguru skrien un visi matiņi uz rokas saceļas stāvus. Ļoti atgādina Brazīlijas glūnīgo priesteri, kurš aiz sevis atstāja tāaaadu istabu, ka vajadzēja divas dienas vēdināt, pilnībā visas sienas vannasistabā pārmazgāt, lai savestu to kārtībā.
Jā, ir ceļotāji, kuri ar savu “izdomu” paliks atmiņā, piemēram, kā austriešu pāris, kurš no vannasistabas bija izveidojis baseinu, pa kuru peldēja mazos gabaliņos saplūkāts tualetes papīrs. Abi ar Andrea stāvējām galvas piešķiebuši un mēģinājām atrast idejisko jēgu šim pasākumam, bet tā i palikām nezinot. Vai itāļu velosipēdisti, kuri, acīm redzot, piekopa kādu ļoti specifisku mākslas veidu – dekoratīvo sienu apčurāšanu. Andrea papliķēja man pa plecu un noteica:
– “Tas vēl ir nieks, ja tu redzētu, kā dažas sievietes mēdz izpausties….”, un es sajutu, kā nosarkstu.
Njā, ir par ko padomāt…
Kamēr no jauna saklāju galdus, ierodas arī abas ģimenes ar bērniem, mazie gražīgi, raud, Matiasa māsiņa mammai parāda mēli, sakrusto rokas uz krūtīm un piesit kāju pie zemes, Džordžijs ir galīgā neomā, brēc skaļā balsī, krīt gar zemi. Izvēlos to neredzēt un dodos sakopt pagalmu. Paiet pāris stundas, līdz abas ģimenes ir pabrokastojušas, salikušas ratos bērnus un dodas tālāk. Ir skaidrs, ka tīrīšana aizņems daudz vairāk laika, jo bērni paviesojušies arī tukšajās istabās. Raujamies vaiga sviedros, bez liekām sarunām un jokiem. Andrea atver kanādiešu istabiņas durvis un atkal ātri aizver:
– “Kas te gulēja?”
Iesmējos, kanādieši… un izstāstu rīta piedzīvojumus. Garām iet Daniels:
– “Aaaa, nu jā…”, un pārmet krustu.
Istabas skats atbilst “Prihodil ko mnje Serjozhka, poigralji mi nemnoshko…”. Saliekam vietā mēbeles, pārvelkam matračus, nostiprinām gultas redeles. Andrea stāsta savus īpatnējos jociņus un abi smejamies līdz asarām. Viņa angļu valoda ar itālisko akcentu ir burvīgi uzjautrinoša, katru reizi, kad viņš saka “trīsdesmit, trīsdesmit trīs, trīspadsmit” vai “šeit”, man vēderā sāk lēkāt smieklu velniņš, jo tas izklausās šādi – tirtī trī (tieši tā, spēcīgs uzsvars uz pirmā i, pēdējais izstieps garumā), un tas vienmēr uzlabo garastāvokli. Antonio pieiet pie kalendāra un smagi nopūšas, TĀ diena būs rīt. Viņš pagriežas pret mani un rāda, ka raudās.
Pulkstenis ir pāri vienpadsmitiem, kad beidzam uzkopšanu, acis krīt ciet, naktī tikai trīs stundas gulētas, iekāpju vannā un izbaudu ūdens burvību un tikai tad konstatēju, ka esmu ūdenī iekāpusi ar drēbēm…
Pūčuki paziņo, ka man brīvs līdz pusdienlaikam, un es iekrītu gultā. Diena mierīga, bez īpašiem pārdzīvojumiem. Francūzis paziņo, ka vēl ceturto dienu paliks pie mums – interesants kungs ap 50, sāpot kāja, bet, kad neviens neredz, lec kā jauns aunēns, taču, kad pamana kādu no mums, klibo un vaid.
Ieradies holandiešu riteņbraucēju pāris – divi seniori, kungam 80 gadi, kundzei 74. Abi brauc no St Jean, apbrīnojami! Ierādu labāko istabiņu pirmajā stāvā ar lielo dušu un ielieku kabīnē ķeblīti, lai var apsēsties.
Ierodas spāņu riteņbraucēju ģimene – tētis ar trim pusaudžiem. Izdzirdot bērnu balsis, Andrea un Daniels burtiski izsprāgst no kabineta, Džordžijs atstājis neizdzēšamas atmiņas.
Pēc vakariņām sēžu kapellā un mēģinu pieņemt, ka palicis vēl tikai viens vakars… Sirds sažņaudzas kamolā, asaras birst un nav apturamas, nelīdz ne mirkšķināšana, ne elpošana. Kaut kāds iekšējā sastinguma ledus manī kūst un asaras kā pavasara palu ūdeņi laužas ārā. Dzirdu, kā pa gaiteni uz vakara lūgšanu nāk priesteri, ātri izbēgu pa sānu durvīm, sēžu tējas istabā un kožu spilvenā, lai balsī nebļautu.
Pēc vakara rituāla Daniels uzmeklē mani, izstāsta, ka rīt atnāks Pauls, kas aizvietos mani, lai ierādot viņam darbus. Pauls ir viens no maniem Spānijas sargeņģeļiem, tieši viņš man iedeva Daniela kontaktus. Kādu brīdi Daniels sēž klusējot, tad jautā:
– “Vai tu atceries, kāda tu biji pirmajā dienā, no visa nobijusies, skatījies ar lielām acīm?”
Atsmeju:
– “Acis lielas bija no tā, ka aizturēju elpu, kad man zem deguna zivi pastūmāt”, abi smejamies, un tad es viņam izstāstu, ka pirmajā dienā, mēģinot apliet mākslīgās puķes, aplēju Svētos rakstus, kā tos žāvēju, ka sajaucu eļļas un etiķa pudeles (kurš gudrītis abus šķidrumus glabā vienādos traukos?!), salātus bagātīgi salēju ar etiķi, tad panikā stiepu tos mazgāt, par sāls iebēršanu cukurtraukā… Daniels smejas kā kutināts:
– “Tu tiešām esi katastrofa, bet tavam ex vīram taisnība, ar tevi ir grūti, bet bez tevis krāsas pazudīs”, un paliek nopietns.
No rīta pučuki ierodas sabozušies, ir atskaišu iesniegšanas diena, Antonio visu dienu pavada pie rēķinu grāmatām, jādod aksakaliem atskaite – cik noslogotas divvietīgās istabas, cik – četrvietīgās, cik daudz saņemts ziedojumos, cik reizes izmantota veļasmašīna, cik iztērēts, pērkot pārtiku, un vēl, un vēl… Alberģis sāk pildīties uzreiz pēc vienpadsmitiem, holandiešu senioru pāris palūdz iespēju palikt vēl vienu nakti, te esot tik jauki, un viņi gribot atpūsties.
Nedaudz pēc divpadsmitiem ašā solī ienāk spēcīgas miesas uzbūves vīrietis ar krustu kaklā. O nē…atkal? Man atmiņā uznirst kanādiešu pāris, Brazīlijas priesteris un nule ieradies kungs no Vācijas, kuram kaklā bija 3 krusti, pie cepures vēl pārītis, kurš mūs visus kopā un katru atsevišķi koridora stūri svētīja, lasot psalmus. Kungs noņem no pleciem somu, stādās priekšā – esot Tēvs, kāds tur, no Austrālijas, esot rezervētas divas četrvietīgās istabas, bet viņi esot par vienu vairāk, vai varēšot kaut kā izvietot. Protams, ka varēsim. Prasu, kur pārējie. Nākot – esot ļoti noguruši, nākot no Carrion (vēl vieni nenormālie, kuri 30 grādu karstumā iet 40 km), otrs tēvs un semināristi esot atpalikuši.
Tikmēr pie durvīm mīņājās kārtējā korejiešu grupiņa, trīs stāv saliekušies kūkumiņā, un veltīgas ir Andrea pūles pierunāt nocelt somas. Kamēr “šefs” nav devis ziņu, stāvēs. Ceturtais – “šefs” – savācis visu dokumentus, nāk uz iečekošanos. Abi ar Danielu spriežam, kuru istabu dot, lai viņi ar savu agro celšanos netraucētu citus – korejieši pārsvarā jau tūlīt pēc deviņiem ir gultās un ceļas četros. “Šefs” nolēmis iesaistīties mūsu sarunā un baksta lapā, ka gribot, lūk, šo istabiņu, un baksta ar pirkstu divvietīgajā numuriņā. Saku, ka tur cita cena. Bet vai nevarot sarunāt lētāk (vēl lētāk???) divas divvietīgās istabas, viņi tak esot atnākuši pirmie. Ievelku elpu, skaidroju, ka mums nav “pirmo zābaku” principa, par atšķirīgajām istabām un cenām. Iznāk krietna pacīkstēšanās, jo puisim ļoti gribas šefu spēlēt.
Tikmēr sāk ierasties Austrālijas semināristi – pavisam jauni puiši, nākot iekšā pa durvīm, met krustus, pie kapellas durvīm krīt ceļos, klanās. Skatos pār briļļu malu ar sarauktu pieri, paredzot “jautru nakti”. Ienāk arī otrs tēvs kāds tur, smuks, nu ļoti smuks, pieļauju, ka nevienai vien dāmai sirds ietrīsējusies. Daba viņu, piedevām, apveltījusi ar patīkamu samtainu balsi, viņā nav tā uzbrūkošā svarīguma, kas piemīt pirmajam, kurš, starp citu, ir aizmirsis samaksāt par abām istabām. Steidzu nogrābt pie rokas un atgādinu. Viņš smejoties sniedz naudu un saka Danielam, ka viņam ir stingra priekšniece. Daniels piekrītoši māj ar galvu un smaida.
Šis ir mans pēdējais vakars alberģī, un Visums steidz pasniegt visu sajūtu un emociju buķeti. Atnāk slaida gaišmate no Krievijas korejiešu puiša pavadībā. Nākot kopā no pašas St. Jean, kur viņa savu ceļu sākusi kopā ar suņuku mopsi, nesot savu mugursomu un velkot ratiņus ar telti un suņa barību (nu kur cilvēkiem prāts), puisis esot viņu panācis, kad viņa izmisusi vilkusi kalnā ratus. Pēc nedēļas sapratusi, ka ar suni tālāk neies, aizlidojusi uz mājām, uz Štutgarti, kur dzīvo pēdējos 10 gadus un strādā pansionāta par māsiņu, puisis Logroņo divas dienas gaidījis.
Itālis Ivans, kuram šķiet, ka mums vārdi pilnīgi līdzīgi, un es noteikti varētu kļūt par viņa Camino sievu, un jo vairāk vīna viņš iedzer, jo lielāka šī pārliecība top, līdz kādā brīdī Andrea spiests veikt ar viņu visai dziļas pārrunas par Dievu, grēku u.c. Turpmāko vakara daļu itālis Andrea met lielu līkumu. Kaut kā visa juceklī nozaudēju kontroli par abām korejiešu grupām, kā rezultātā vienā veļasmašīnā nokļūst abu grupu drēbes, un kad tās izmazgājas, viņi ņem lielo bļodu, iznes zālājā, sasēžas kā cālēni un šķiro savu mantību. Problēma tā, ka zeķes viņiem trāpījušās vienādas, tad nu velk kājās, mēra, groza. Esmu sabēdājusies, jūtos vainīga, ņemu konfekšu trauku, eju pie viņiem dikti atvainojoties, sniedzu konfektes, viņi, mani ieraugot, lec kājās, sāk klanīties, visa atlasītā vešiņa sakrīt atpakaļ lielajā kaudzē…nu bāc, šī nav mana diena!
Paziņoju Danielam, ka pie korejiešiem vairs neiešu, esmu viņiem katastrofa.
Alberģis atkal pilns, un es ar šausmām domāju, kā viņi rīt tiks ar visu galā. Paulam pirmā diena, mierina doma, ka esmu paspējusi visur veikt ģenerāltīrīšanu. Vakarā atstāju Paulu par galveno un pirmo reizi aizeju uz misi. Baznīca maziņa, bet ar maģisku spēku, tiesa, enerģētikas ziņā stipri atpaliek no alberģa kapellas. Dīvaini redzēt pūčukus baltajos un zaļajos tērpos. Tie vairs nav pūčuki, tie ir nopietni un stingri padres, Andrea pat nedaudz biedējošs. Nu ir viņā kaut kas tāds, kas liek iekšā nodrebēt. Stāstu, kā kļuvis par priesteri, neizdevās izdibināt, tik noteica, kas tas esot garš un sarežģīts stāsts. Zinu tikai to, ka viņš runā četras valodas, kāpj kalnos, ir vismaz viena tehniskā izglītība, apbrīnojamas zināšanas arhitektūrā, vēsturē, lieliski orientējas datoros, pats raksta kādas tur programmas, vienu aprakstītu, sašifrētu lapeli man rādīja, stāstīja, ka gribot uztaisīt programmu robotiem. Klausos viņa sprediķi angļu valodā, un, lai piedod visi augstākie spēki, tas itāliskais akcents ar maģisko “tirtī” un “ier”- there. Nevaru nesmaidīt.
Skatos un domāju par lomām, ko spēlējam savās dzīvēs, tas Andrea, kurš stāv pie altāra, rokās pacēlis krustu, maz atgādina to, kurš padusē stiepa mazo Džordžiju, izmircis līdz ādai, labo ūdenskrānu, ejot garām man, kad veicu ierakstus grāmatā, sakrata manu elkoni un pats priecājas par sanākušajiem ķeburiem.
Antonio – nemainīgi, vienalga, kas viņam mugurā, kur atrodas, – miers un stabilitāte. Ja Antonio ir blakus, ir tā miera un drošības sajūta, pārliecība, ka ar visu tiks galā.
Daniels ir visatšķirīgākais, viņam tikai divi gadi priestera kārtā, bet tajā iepriekšējā dzīvē ir bijusi sava dzīve kopā ar draudzeni…
Beidzoties misei, saku Andrea, ka gribu bildi ar viņu priestera tērpā, citādi neviens nenoticēs, ka viņš ir priesteris. Mise ir beigusies, un viņš atkal ir nebēdnis, kurš smejas skaļi un lipīgi.
Svētdienās lielo vakariņu nav, priesteriem pienākas “īsā” diena, bet šodien mēs vakariņosim – svinīgās vakariņas par godu man. Klostera māsas speciāli man sagatavojušas labāko – ar garneļu salātiem pildītu papriku un paelju ar garnelēm…
Toņo un Daniels, redzot manu ciešanu pilno seju, steidz skaidrot, ka esot arī cīsiņi un pica – speciāli man. Ai, pūčuki, pūčuki. Galda lūgšanu skaita visi trīs pēc kārtas:
“Kungs, svētī šo ēdienu, svētī mūsu darbus un tos, kas atraduši pajumti zem mūsu jumta. Kungs, neliedz savu svētību tiem, kuriem šobrīd grūti, dod cerības gaismu tiem, kuri tumsā, sūti pārtiku tiem, kuriem to vajag. Svētī Ivetu viņas mājupceļā, svētī viņas vēlmi pēc sava alberģa, svētī, ka viņa atgriežas pie mums. Mēs pateicamies par kopā pavadīto laiku. Āmen.”
Es pēkšņi atceros, ka noteikti vajag sāli atnest, izsprāgstu koridorā un cenšos apturēt asaru straumi. Pie galda cenšamies jokot, bet kaut kā nesanāk, pat joki par Džordžiju, pastnieku un holandiešu senioru pāri, kuri nospēra priesteru vīnu, kuru, savukārt, itālis Ivans nospēra viņiem, nestrādā. Daniels man prasa:
– “Ko tu darīsi, kad atgriezīsies?”
Saku, ka turpināšu darbu ar grupām, konsultācijām, masāžām un paralēli turpināšu mācīties spāņu valodu, un meklēšu alberģi īrei vai iespēju tikt pie sava.
– “Tas būs lieliski, tikai ne pavisam tuvu mums, bet arī ne pārāk tālu, brauksim pie tevis uz pankūkām. Un, lai tu nenomaldītos, mēs tev dāvinām ceļa rādītāju,” un pasniedz man dzelteno ceļinieku bultu un brīvprātīgā krekliņu, “Tas, lai tu mūs atcerētos.”
Tikmēr Antonio uzliek galdā šampanieti – dāvana no Raula, tāda bijusi noruna, ka pasniegs man pēdējā dienā. Bruts, skābs, bet man garšo kā limonāde….
Pēdējā kopā sanākšana kapellā, katrs izrunā dienu, kad pienāk mana kārta, varu pateikt tikai “paldies par visu”, un man aizžņaudzas balss. Priesteri paņem savus telefonus, atver aplikāciju, un sākas lūgšanu laiks, ik pa brīdim kāds pagriež galvu sāņus un izberzē aci, laikam gaisā kaut kas tāds, ka mums visiem acis grauž.
Kad viss nokopts un novākts, esam atvadījušies, Andrea ar strauju lēcienu pielec klāt, apskauj tik stipri, ka man kauliņi nobrākšķ, iedod buču uz vaiga un ilgi nelaiž vaļā. Toņo apskauj, pa spāņu modei man dod pa bučai uz katra vaiga, un ir tik droši un mierīgi, kā pie tēta. Uzlieku galvu viņam uz pleca:
– ”Nu – tu jau vēl atbrauksi,” – un rāda,ka raudās.
Nav jau jārāda, to slapjumu acīs tāpat redzu. Daniels ilgi negrib laist vaļā, viņam es pietrūkšu visvairāk, dēļ sarunām, kas dažbrīd bija visai asas un kategoriskas no abām pusēm, bet vienmēr patiesas. Viņi iziet pa durvīm, un es pavadu ar skatienu līdz līkumam. Pauls iznāk pie manis un nosaka:
– “Tu viņiem pietrūksi.”
– “Viņi man arī,” atbildu.
Pa gaiteni, kājas šļūkājot, nāk trīs semināristi, visi trīs melnos T- kreklos, šortos, nu gluži kā pīlēni. Prasu, kas ar kājām – tulznas vai muskuļi? Muskuļi, nevarot ne kājas saliekt, ne apsēsties. Saku, lai apsēžas un pagaida, tikām aizsteidzos uz istabiņu pēc zirgu smēres. Pirmais “upuris” tiek nosēdināts krēslā, ielieku kāju sev klēpī un saku:
– “Pastāsti man, cik ļoti tu mīli Jēzu, Mariju un aitas.”
– “Aitas?!”
– “Nu jā. Kur Jēzus piedzima?”
– “Silītē.”
– “Pareizi, kur silīte atradās?”
– “Kūtī.”
– “Pareizi, kas kūtī dzīvo?”
– “Aiiiiitaaaaas… es ļooooti mīiilu aiiitaaas…”
Kamēr runājos, mani pirksti čakli darbojas ap savilktajiem muskuļiem, zinu, kurā vietā sāpēs visvairāk. Pārējie divi satraukti saskatās un nolemj “tīt makšķeres”. Šo ideju es mudīgi nokancelēju, saku:
– “Jūs rīt gribat normālas kājas?”
– “Jā.”
– “Nu tad vajadzēs paciesties.
Pie reizes atbrīvoju arī sprandu, un puisis priecīgi pārsteigts kustina galvu, kājas un saka:
– “Puiši, es varu kāju saliekt, es esmu varonis!”
Apsmejos. Otrs, liekot man kāju klēpī vaicā:
– “Vai man arī jāstāsta, kā mīlu aitas?”
Saku, ka tūlīt redzēsim.
Un, jā, viņš mīlēja aitas, tas bija ne tikai redzams, bet arī labi dzirdams, un viens no Tēviem iznāk paskatīties, kas notiek. Semināristi metas skaidrot, kāds brīnums piedzīvots, tam vienam kājas vairs tā nesāpot, priesteris paskatās uz mani un nosaka:
– “Mamma ar lielo burtu, taisi savu alberģi, mēs nakšņosim pie tevis.”
Kamēr masēju puišiem kājas, domāju, kas liek šiem jauniešiem, kas tik tikko sāk dzīvot, atteikties no dzīves. Vai viņi vispār saprot to ceļu, ko izvēlējušies, un kāpēc, lai mīlētu Dievu, jāatsakās no iespējas mīlēt sievieti, radīt bērnus? Šo es nekad nesapratīšu. Kā vienā no diskusijām teica Daniels:
– “Ne jau Dievs to grib, tas ir cilvēku izdomājums.”
Tovakar mūsu diskusija aizgāja tālu pāri atļautai robežai un beidzās tupikā, bet es laikus apstājos.
Pirms miega iegāju kapellā un uzliku svecītes, šoreiz arī sev, ilgi sēdēju klusumā, tikai pie svecīšu gaismas.
Buenas noches, Iveta, buenas noches Espana..
