Spoki, gari un citi

Namiņam ir savi neredzamie iemītnieki, to jūtu ik brīdi, to piedzīvoja arī retrīta dāmas. Tas bija varen jautri.

Abām kaķu dāmām arī nācies sastapties ar namiņa sargiem, tad visas trīs sēžam gultā, viena uz otru skatāmies un murminām gariņiem mīļvārdiņus cilvēku un kaķu valodās.

Bet vienu vakaru bija tā:

Es jau ieritinājos gultā, sameklēju datorā kādu skatāmgabalu, paņēmu adīkli un laidos domu meditācijā. Abas kaķu dāmas saimniekoja pa pirmo stāvu, dzenāja rotaļu peli. Kādā brīdī apgāzās krēsls, nokrita kāda kaste, vienvārdsakot – normāls, harmonisks vakars.

Un tad abas dāmas ar uzboztiem kažokiem, atvērtām, šņācošām mutēm iebrāzās manā gultā. Sākumā domāju – atkal manu dalījušas, nāk sūdzēties.

Bet šņākšana nerimās, un, kad no lejas stāva atskanēja dīvaina skraptsoņa, pievienojās arī rūkšana. Kā par spīti, izdega kāpņu lampa, tāpēc ieslēdzu gaismiņu telefonā, bubinot spēka vārdus, taustījos pa trepēm lejā, abas rūcošās fūrijas drošā attālumā sekoja, sakot:

Uz priekšu, ērgli, mēs aiz tevis, mēs aiz tavas muguras kā aiz akmens sienas.

Skrapstoņa pieņēmās spēkā, un tapa skaidrs, ka nāk no lejas tualetes puses, kur abām dāmām lielā darīšanu kaste.

Piepūtu drosmes vaigus un – žvikt – spīdinu lukturīti (i neprasiet, kāpēc virtuvē gaismu neieslēdzu), a tur….

Tur, dāmu kastē, asti pacēlis, tup un darīšanas kārto melns kaķis.

Ziniet, ir daudz bezkaunību redzēts, bet šis pārspēja visu.

Tagad man tapa skaidrs, kāpēc dāmu ēdienu trauciņi bija izpulēti spīdīgi tīri, un kāpēc daždien dāmas rīko skaļus mītiņus pie savas kastītes.

Tālāk sekoja “bojevika” cienīgs sižets. Melnais iebrucējs kā raķete šāvās uz dārza terases durvīm, manas dāmas, sajutušas drosmes pastiprinātāju, rūkdamas, rēkdamas metās šo vajāt, iebrucējs sāka joņot pa virtuvi, izbailēs lecot virsū visam, kam var, tai skaitā arī man.  Kaut kā izdevās aizkļūt līdz durvīm, atslēgt tās, un melnais ninzja kā bulta izlidoja ārā.

Skaidrs, atkal kādam kaimiņam jauns kaķis.

Šodien pirms kādas stundas abas dāmas, viena otru apsteidzot, pie zemes pieplakušas, ieslīdēja guļamistabā zem gultas, eju lejā, kā tad, melnais sēž pie bļodiņas un vico iekšā gaļu.

Nu, ko, suns prom, kaķis klāt.

Labi, ka govis nekāpj pāri sētai.

Te jāpiebilst, ka bezausainais Bosiks – vēl viens kaimiņu kaķis – praktiski pārcēlies uz dzīvi mūsu dārzā, strīpainā Maita (arī kaimiņu kaķene) siro uz nebēdu, kā tik uzmanību novēršu, tā pa durvīm iekšā, un atkust noliktais gaļas gabals pazūd…

Bildē Bosiks  – gaida vakara barošanu .