Camino – Day 9

It’s the ninth day of walking

It’s a very early morning – we are out on the road before 6am. We are alert, we turn on out torches and look for the shell signs. The first eight kilometres are smooth, the air is crisp, and this certainly helps us move our feet faster. We have breakfast in a small garden of paradise where a kind dark-haired fairy reads our minds. I have learned to ask for coffee and orange juice in Spanish. I am very proud of that, and the locals seem to appreaciate it. A huge deep red sun is rising when we resume the walk. I wonder away in my own thoughts while walking until someone invisible takes my hand: ‘let’s walk together for a bit.’ Oh yes! My heart skips a beat. It’s been five years today since you left. A deep and pearcing ache passes through my body and finally finds its rest in the empty space in my heart. Thank Universe and thank you for our beautiful, deep and true friendship. Could I have known that when on my way to our meeting, carrying a whole load of folders and calculations, while taking a large step and falling over in fright and almost knocking you off too, reaching out my hand for a handshake…could I have known that a bit more than a year later we’d have become friends, support and a source of energy for each other?

That’s how we walked today – feeling, remembering…sometimes with a smile, other times with a tear.

As they say ‘time heals’, but it has left an emptiness. But today for the first time I felt that some colours are starting to appear there, just like green grass sprouts start growing after tortures of forest fires, they find their own place and beg to be looked after and cared for, not for the burnt land. I’ve stopped torturing myself for not answerning your phone call that morning, I let the sprouts grow. It’s time…Thank you for being, you will always stay in my heart. I hope you are doing well over there…over the rainbow.

But the Universe like to joke! We staying overnight at a ‘at Dracula’s ’ kind of village, where a village is being restored from amongst rocks and ruins.

A man is just like a dew drop in a leaf – it shines bright like a diamond, like a morning star and then it’s gone, leaving behing footprints of memories…

Today’s number is 26+ km.

P.S. I had a chance to look my fears in the eye. They’ve got an eye of an eagle.

Citi raksti

07.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”

2. solis no 45

Naktī pamodos no ledainas sajūtas degungalā. Aiz loga tumšas, tumšas debesis ar miljons zvaigžņu podziņām. Skaisti, bet auksti, aiz loga 7 grādi. Ātri ieslēdzu apsildāmo palagu, un jau pēc mirkļa gulta kļuva patīkami silta, arī abas kaķu dāmas, sasilušas, atļāvās izbāzt galvas no segas apakšas. Rīts nāca ar labām ziņām -viens no paziņu paziņām “nomedījis” kārtējo meistaru, kurš esot gatavs izdarīt darbu un palīdzēt visus materiālus sagādāt. Elpoju un apturu vēlmi laisties neprātīgā laimes dejā. Pag, Iveta! Vispirms lai atbrauc, izdara darbu, tad i dejosi.
11.10.2023. Asaras un labs iznākums

Pārlekšu pirmo dienu notikumiem, jo labākā stresa izvadīšana ir tā norunāšana vai manā gadījumā norakstīšana. Šodien devāmies uz Somiedo dabas parku. Jau esmu rakstījusi, ka šīs puses kalnu enerģija ir kā medusmaize aukstā dienā - tā ir silta, garšīga, sildoša un uzmundrinoša. Tā kā Katīi ir īsts profs taku pētīšanā, gadžetu lietošanā, esam nolēmušas, ka viņa noies visu taku, bet es viņu sagaidīšu kalna otrā pusē. Pilnībā šo taku veica tikai mana spoguļgrupiņa, kura veiksmīgi nomaldījās, liekot nosirmot pat manām kāju pēdām.

29.06.2020. Māja un dārzs.

Mēs gaidām ciemos!

Kad pirmo reizi (sludinājumā) ieraudzīju rozā namiņu, neteiktu, ka sajūsminājos uzreiz. Pilnīgi noteikti lapa ar mājas aprakstu, fotogrāfijām tika nolikta lielās īpašumu aprakstu kaudzes viducī. Kaut kā negāja pie sirds dīvainais mājas izskats, krāsa. Sapnis jau bija par skaistu, senlaicīgu pelēko akmeņu māju, kur arī interjeru attiecīgi pielāgot. Pirms gada un trim mēnešiem, ieraugot dzīvē, kaut kas paraustīja aiz kājas - nāc, paliec!
14.06.2023. Lūzuma punkts, turpinājums

No rīta paskatos plānotāja un rakstu saimniekam ar lūgumu neieplānot mājas apsekotājus līdz 02.06., jo visas dienas jau sarakstītas ar darbiem. Atnāk ziņa “labi”. Vēl pēc pāris dienām atnāk ziņa, ka rīt, tas ir, 31.05., būs abi kontrolētāji klāt. Ievelku elpu, pastāvu plankā, lai “nolaistu tvaiku” un vēlmi uzrakstīt visu, ko par viņu domāju. Un domāju es daudz un krāšņi, te pat vairs nav teiciens “man ir jūtas”, te prasās pēc lielās enerģētiskās pannas. Kamēr pārgrupēju darbus, atnāk ziņas no jaukas Latvijas piligrimes, ka labprāt šo nakti pavadītu namiņā un, ja vēl vakariņas, tad pavisam labi. Ievelku elpu...